Bārzdiņš norādīja, ka vēlētos, lai nākamā Veselības ministrijas vadība un jaunā valdība turpinātu stiprināt apziņu, ka "veselībai ir jābūt visās politikās un veids, kā mēs dzīvojam un mēģinām nesaslimt, ir atkarīgs ne tikai no Veselības ministrijas". Viņš atgādināja, ka šajā laikā ir pieņemtas Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017.gadam, kas ir visas valdības dokuments, un pauda cerību, ka tas tiks īstenots arī dzīvē.
Par otro prioritāti, kas būtu jāturpina, ministrs sauc izpratnes veicināšanu par to, ka primārā veselības aprūpe ir veselības nozares pamats.
"Ir jāturpina ģimenes ārstu institūcijas prioretizēšana un arī sadarbība ar konkrētām pašvaldībām, lai primārā aprūpe veiktu tās funkcijas, kuras tā ir potenciāli spējīga veikt, un lai pacientus ar hroniskām slimībām un arī ar novecošanu saistītiem stāvokļiem pārsvarā tomēr ārstētu primārajā aprūpē, kas ir finansiāli visizdevīgāk gan pašiem iedzīvotājiem, gan valstij kopumā. Tāpat primārajai aprūpei jābūt tai, kas primāri nodrošina profilakses pasākumus iedzīvotājiem," sacīja Bārzdiņš.
"Trešais – līdzekļi veselības aprūpei nekad nebūs pietiekami, nevienai valstij tie nav pietiekami, tādēļ visās iespējamajās jomās ir jāārstējas nepārmaksājot. Ārstēties nepārmaksājot nozīmē, no vienas puses, kompensējamo zāļu jomā valsts politiku veidot tādu, lai nepārmaksātu iedzīvotāji un arī valsts nepārmaksātu, viņus ārstējot. (..) Otra joma saistībā ar ārstēšanos nepārmaksājot ir ambulatorā medicīna, arī pie slimnīcām attīstāmie ambulatorie pakalpojumi. Šajā jomā ārstēties nepārmaksājot nozīmē ārstēties ambulatori tur, kur nevajag obligāti likties slimnīcā," klāstīja ministrs.
Viņš atzina, ka, neskatoties uz pietiekami lielo spiedienu, šogad papildu finansējums nav aizgājis kā citus gadus – samaksājot vairāk par to pašu stacionāru darbu.
"Šogad tas ir aizgājis gan stacionāriem, gan arī ambulatorajai medicīnai, kur mēs, samaksājot papildus, iegūstam arī papildu pakalpojumus iedzīvotājiem – konsultāciju, izmeklējumu, plānveida operāciju veidā, tādējādi samazinot maksas medicīnas īpatsvaru," paskaidroja Bārzdiņš.
Tāpat ministrs pauda gandarījumu, ka ir ieviesta un aprobēta vienotā budžeta uzskaite un sagatavošana valsts slimnīcām, kas šogad jau devusi labus rezultātus un nākamajā gadā varētu tikt ieviesta arī reģionālajām un lokālajām slimnīcām.
"Tas ļaus ilgtermiņā daudz kvalitatīvāk aprēķināt tarifus, lai nebūtu runas, ka vieniem tiek samaksāts vairāk, otriem mazāk. Ja slimnīcas turpmāk vienādas lietas uzskaitīs vienādi un arī atskaitīsies naudas devējiem, kā šie līdzekļi tiek iztērēti, tad arī varēs runāt vairāk par taisnīgu finansējuma sadali," pastāstīja Bārzdiņš.
Par sasniegumu viņš sauc arī izmaiņas rezidentu apmācības sistēmā, ļaujot to virzīt vairāk uz ārstniecības iestādēm un pietuvinot to reālajam darba procesam.
"Līdzšinējā tendence daudz kur rādījusi, ka arvien mazāk šis apmācību process ir integrēts ar reālo medicīnu, reālu darbu reālās ārstniecības iestādēs," teica ministrs un uzsvēra, ka izmaiņas jāturpina, lai to studentu apmācība, kuri vēl nav diplomēti ārsti, tiktu vairāk integrēta reālā ārstniecības iestāžu darbā.
"Tālākā nākotnē jādara viss iespējamais, lai Latvijas universitātes slimnīcas, kādu mums ir trīs, būtu universitātes slimnīcas ne tikai pēc nosaukuma, bet arī pēc būtības. Patlaban tām nav nekādu juridisku saistību ar augstskolām, bet nākotnē ir jāparedz kāda īpašuma daļu iegūšana universitātēm slimnīcās, lai tās varētu investēt savus līdzekļus un tām būtu arī sava teikšana slimnīcas menedžmentā un tiem darbiniekiem, kas reizē strādā universitātē un slimnīcā, būtu viens darba devējs," sprieda Bārzdiņš.
Viņš atzina, ka lielākā problēma veselības nozarē ir tā, ka "visiem liekas, ka te ir tikai problēmu jūklis un arī, izveidojot jauno valdību, visi šo nozari mētā kā karstu kartupeli viens pie otra", tomēr esot loģiski, ka jaunajā valdībā šī nozare būs tās partijas pārraudzībā, kurai būs arī premjera un finanšu ministra portfelis.
"Domāju, ka veselības nozarē vairāk nekā citās nozarēs ir iesaistīti spēlētāji, kas nav valsts, bet citi organizēti partneri nozarē – zāļu ražotāji, ārstu biedrības, aptieku un lieltirgotavu biedrības un tā tālāk. Šie organizētie spēki ir ļoti, ļoti ietekmīgi, un, ja valsts šajā spēlē nav ietekmīga spēlētāja, tad bieži vien tie resursi tiek pārdalīti ne tajā virzienā, kur tie ir vajadzīgi. Biežā veselības ministru maiņa – ir aprēķināts, ka viens ministrs amatā pavada vidēji deviņus mēnešus, – tomēr dod iespēju partneriem, kuriem ne vienmēr ir vajadzīgs, lai valsts būtu spēcīga spēlētāja," atzina Bārzdiņš.
"Man ir žēl, ka šī kārtējā [ministru] maiņa varbūt pārtrauks daudzas lietas, kas ir vērstas uz to, lai valsts pārvalde būtu stiprāka – gan apvienojot divus dienestus, kas ir atbildīgi par valsts naudas izlietojumu [Veselības ekonomikas centru un Veselības norēķinu centru], gan uz kompensējamajiem medikamentiem un ārstniecības līgumiestādēm – būtu žēl, ja šī virzība tiktu pārtraukta, jo valstij ir jābūt ļoti spēcīgam spēlētājam ar šiem ietekmīgajiem spēkiem, kur vienā pusē ir zāļu industrija, slimnīcu biedrības, kas ir līdzekļu apguvēji, bet valstij jābūt tādai, kas par šiem līdzekļiem prasa maksimālo saviem iedzīvotājiem," sacīja aizejošais veselības ministrs.
Jau vēstīts, ka pēc ministra karjeras beigām Bārzdiņš plāno izstāties no Liepājas partijas, kurā iestājās tikai īsi pirms stāšanās veselības ministra amatā. Tāpat viņš gatavojas atsākt doktorantūras studijas un ar laiku meklēt algotu darbu, kurā varētu izmantot savu pieredzi veselības aprūpes nozarē.
Par veselības ministru bijušais Liepājas slimnīcas direktors Juris Bārzdiņš kļuva pagājušā gada novembra sākumā.