Lai tiktu pie ražotnes, projektā bija jāiesaista lauksaimnieku kooperatīvs, jo citādi Eiropas naudu nevarēja saņemt. Rūpnīca ir uzcelta, biešu pārdošana veicas. Uzņēmums piektdien saņēma Zemkopības ministrijas konkursa Sējējs 2016 balvu. Tomēr zemniekam nesokas - viņš visu var zaudēt. Kooperatīvs vērtīgās iekārtas grib paturēt, biedējot zemnieku ar vīriem melnos džipos un pārņemšanā iesaistot bijušo Drošības policijas ģenerāli Jāni Reiniku.
Savus dzimtas īpašumus Bauskas rajona Brunavas pagastā Druseiku ģimene atguva 1990.gadu sākumā. Tas pamudināja viņus pievērsties zemkopībai. "Sāku ar 21 hektāru zemes un sākām nodarboties ar dārzeņu audzēšanu. Toreiz dārzeņu audzēšana bija topā, burkāni kāposti, kartupeļi, galda bietes," stāsta zemnieku saimniecības Paegļi īpašnieks Dainis Druseiks.
Dārzeņi prasīja pārāk lielu uzmanību un darba rokas, tāpēc Druseiks ap 2000.gadu pievērsās graudaugiem un rapsim. Dārzeņu audzēšanu pārņēma dēls Gints Druseiks. Viņa uzņēmums Jaunkrasti ir starp lielākajiem biešu audzētājiem Latvijā. Vagām atvēlēti 120 hektāri.
Jau no sākuma Gintam Druseikam bija skaidrs, ka ar neapstrādātiem dārzeņiem neko nenopelnīs, ka jāražo patērēšanai gatavs produkts. Viņš izlēma ražot bietes, kas tvaicētas un safasētas, tādējādi saglabā uzturvērtību un ilgi glabājas. Tik lielas naudas, lai ražotni uzbūvētu paši, Druseikiem nebija, taču viņu saimniecība bija viena no zemnieku kooperatīva Baltijas dārzeņi dibinātājiem, tāpēc varēja pieteikties Eiropas Savienības fondu naudai.
2000.gadu beigās bija pieejamas speciālas programmas lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam. Par uzceltu ražotni Eiropa atmaksāja 75% no projekta summas. Ražotne izmaksāja 4,8 miljonus eiro, no kuriem 3,6 deva Eiropa, bet 1,2 miljonus ieguldīja Druseiku ģimene. Taču ražotnes īpašnieki skaitās kooperatīvs Baltijas Dārzeņi, jo tādi bija atbalsta programmas nosacījumi.
"Ļoti daudz šajā projektā ieguldīts. Sākotnēji es un mani draugi, mana ģimene šeit esam ieguldījuši 1,2 miljonus, kas gulstas uz maniem pleciem. Tad vēl paralēli viss iepriekšējas četri gadi kad rūpnīca darbojās, katru gadu šeit tika investēts un investēts ne tikai nauda bet arī laiks. Ļoti daudz esu piedalījies katrā punktā, pamatus esu betonējis, zemi esmu vedis, racis. Pilnīgi visu procesu – cehā strādājis ar strādniekiem, krāvis kastes, lai tas viss notiktu," stāsta Druseiks.
Sākumā sadarbība ar kooperatīvu zemniekus apmierinājusi. Druseiki audzēja, vārīja un fasēja bietes, Baltijas dārzeņi uz tām līmēja populāro Ezerkauliņu preču zīmi un meklēja pircējus. Visai rūpnīcas produkcija bija jāpārdod caur kooperatīvu. Kooperatīvs par savām pūlēm iekasēja fiksētu maksu.
Pieprasījums pēc Jaunkrastos audzētajām un sagatavotajām bietēm aug, taču saimnieka cerības uz krietnu peļņu ir izgāzušās. Tās vietā pie viņa brauc vīri melnos džipos un biznesu viņš var pazaudēt. Problēmas iemesls - kļūda aprēķinos. Uzbūvētā finanšu shēma rūpnīcu dzina bankrotā. Vārīto biešu pašizmaksa bija aprēķināta pārāk zema, bet ekskluzīvais pārdošanas līgums neļāva sameklēt izdevīgākus pircējus. Līgumi saslēgti tā, ka bez kooperatīva piekrišanas zemnieki neko nedrīkst.
"Kooperatīvs sākotnēji solīja lielāku apjomu tirgot un šo apjomu nevarēja pārdot. Pirmos divus gadus nācās šīs te bietes lielos daudzumos nopūdēt, kas katru gadu radīja zaudējumus. Gan tas, ka piecenojums ir ļoti liels pret to produktu, ko mēs pārdodam," stāsta Druseiks.
Pārdošanas apjomi uzņēmumam auga, bet nepietiekami, uzkrājās parādi. Šogad kooperatīvs no biešu audzētājiem ieturējis vairāku gadu laikā uzkrātu parādu, tāpēc uzņēmums palika bez apgrozāmajiem līdzekļiem. Zemnieki saprata, ka paši galā netiks un piesaistīja finanšu ekspertu.
"Pēc rūpīgas analīzes es esmu nonācis pie secinājuma, ka ar tādiem nosacījumiem zemnieks nav spējīgs pelnīt. Pārāk liels uzcenojums, kas neatbilst tirgus situācijai. Uzcenojums nav ekonomiski pamatots," sāsta aktīvu pārvaldnieks, finanšu eksperts Artūrs Bernis. Viņš ir pārliecināts, ka biešu audzētājam nav bijusi pieredze un zināšanas, tāpēc viņi no paša sākuma piekrituši neizpildāmiem nosacījumiem. Tā turpinot, vērtīgā ražotne bankrotētu gada laikā. Zemnieki un jaunais finansists devās pie kooperatīva uz pārrunām. Prasīja samazināt fiksēto kooperatīva piecenojumu, lai uzņēmums nebankrotētu un spētu samaksāt parādus. Kooperatīvs nepiekrita. Neilgi pēc pārrunām pie uzņēmuma parādījās tumšas krāsas apvidus auto un tā pasažieri pieteicās rūpnīcu sargāt.
"Bija atbraukuši divi vīrieši ar džipu. Teica, ka viņiem te ir objekts, kas jāsargā. Mēs viņiem smuki palūdzām, lai viņi aizbrauc un uzrakstījām policijai. Ka šeit ir sveši cilvēki, kas grib mūs... Un viņi nepateica, no kurienes viņi ir. Bija pilnīgi anonīmi un gribēja sargāt objektu. Mēs reāli nepiekrītam, ka šeit atnāks sveši cilvēki un komandēs, ko mums jādara, kas drīkst ienākt, kas nedrīkst ienākt, kādu produkciju laist ārā, kādu nelaist. Tā ir tīra varas pārņemšana uzņēmumā," stāsta Jaunkrasti vadītājs.
Izrādījās, ka tumšo auto sūtījis kooperatīva Baltijas dārzeņi vadītājs vadītājs Kaspars Brunovskis. Pēc dažām dienām rūpnīcā uz pārrunām ieradās arī viņš pats. Brunovski pavadīja bijušais drošības policijas priekšnieks ģenerālis Jānis Reiniks un vēl kooperatīva algots privātdetektīvs. Tomēr zemnieki joprojām atteicās no apsardzes un delegācija aizbrauca. Pagājušajā piektdienā Ginta Druseika tēvs Dainis devās uz tikšanos. Paša mašīna bija salūzusi, tāpēc brauca ar dēla auto.
"Ieraudzīju, ka mirkšķina aizmugurē mašīna uguņus. Es domāju, ka man ir riepa caura aizmugurē. Un es apstājos lēni ceļa malā. Kamēr izkāpu, viens jaunietis bija pienācis klāt. Uz gadiem 30 - 35 mana auguma. Zolīdi ģērbies. Es viņam uzreiz teicu, laikam kāda riepa caura. Nē viņš teica, ar jums vajadzētu aprunāties. Atnāciet uz manu mašīnu. Aizgāju viņu mašīnā, apsēdos šoferim aizmugurē un viņi teica, jums ir problēmas ar biznesu," viņš stāsta.
Vīri neatklāja, kas viņus sūtījis. Zemniekam esot labvēļi. Par šo gadījumu viņš vērsies policijā. Zemnieki pieļauj, ka notikušais saistāms ar attiecībām ar kooperatīva Baltijas dārzeņi vadības aktivitātēm. Citu konfliktu viņiem neesot.
Kooperatīvu Baltijas dārzeņi 2005.gadā dibināja piecas zemnieku saimniecības, bet to vada viena ģimene - zemnieku saimniecības Ezerkauliņi īpašnieks Kaspars Brunovskis, viņa brālēns Jānis Bušs un māsa Kristīne Brunovska - Marinaki.
Brunovskis ir turīgs un ietekmīgs uzņēmējs. Viņš ir īpašniekos daudzām saimniecībām un pārstrādes uzņēmumiem. Arī lielākajam gurķu un tomātu audzētājam Sabiedrībai Mārupe. Viņš vada biogāzes ražošanas uzņēmumu Zaļā Mārupe. Brunovskis noliedz, ka censtos Druseiku biznesu nogremdēt. Zemnieki paši vainīgi, ka kļūdījušies aprēķinos un piekrituši kooperatīva nosacījumiem. Melnais džips pie vārtiem esot pārpratums.
"Nebija pareizi, mēs to arī izrunājām ar viņiem, nebija pareizi bez paziņošanas braukt skatīties. Bet nu kā – garām braucām, iebraucam paskatīties, kas būs jāsargā. Eu, man tiko zvanīja, man būs jāapsargā Paegļi. Jo tā saucās tā vieta. Nu, loģiski, ka mašīna piebrauca apskatīties. Nu, ja pie vārtiem piebrauktu, vai es panikā skrietu? Nu, piebrauca apskatīties. Kas man būs jāsargā. Viss," klāsta uzņēmējs. "Tagad spekulē ar kaut kādām apturēšanām. Neko nezinu par to! Tuvumā bijis neesmu! Es viņam teicu – uz policiju prom, momentā!" viņš piebilst.
Vārīto biešu bizness ir perspektīvs. Druseiku rūpnīca ir jaudīgākā, kas Latvijā ražo šo produktu. Lai projekts atmaksātos, mēnesī jāpārdod 300 tonnu biešu. Pieprasījums ir daudz lielāks.
"Mēs kā muļķa zemnieki esam ieguldījuši naudu, esam izveidojuši uzņēmumu, kurš var sākt pelnīt, jo nu jau ir atrasts tirgus, bet beigu beigās izrādās, ka nekas nesanāk," norāda Gints Druseiks, kurš nevēlas pieņemt kooperatīva apsardzi. Viņi cer izvilkt līdz projekta uzraudzības perioda beigām un sākt bietes tirgot paši. Kooperatīvam tas nepatīk. Brunovskis uzskata, ka zemnieki var netikt galā ar sarežģīto situāciju un "kādā aptumsumā vienkārši izdala savu krājumu!"
"Mēs kooperatīvā skatāmies, cik tu kooperatīvam pienes. Un tik tev arī ir atdeve. Mēs procentuāli rēķinam. Tad, kad tu saņem investīciju, tu izveido ražošanu un tev parādās tonnas un tu no katras tonnas centus atstāj kooperatīvam par kooperatīva darbību. Par uzturēšanu. Tas ir ne jau peļņai, tā ir uzturēšana. Tas ir – samaksāt algas personālam visam, kas ir grāmatvedība, personāldaļa, tirdzniecība, transports," viņš klāsta.
Priekšā vēl nopietnas sarunas par iekārtām. Pēc dokumentiem viss pieder kooperatīvam. Noruna, ka iekārtas piecu gadu laikā pāriet zemniekiem, uz papīra nav fiksēta. Kooperatīva pusē ir nauda un iespējas. Padomus viņiem sniedz arī bijušais Drošības policijas priekšnieks ģenerālis Reiniks.
"Mums ir ļoti daudz jautājumu, kur ir vajadzīga šāda cilvēka palīdzība. Cilvēks kā jurists ir nācis mums kooperatīvā kā darbinieks un palīdz risināt daudzus ļoti smagus jautājumus. Tās pašas PVN shēmas," skaidro Brunovskis.
Pašlaik abi konfliktējošie uzņēmumi ir ieinteresēti, lai biešu vārīšana ne mirkli neapstājas. Ja ražošana pārtrūks, Jaunkrasts īpašnieki būs zaudējuši savus ieguldījumus, bet kooperatīvs Baltijas dārzeņi riskē ar Lauku atbalsta dienesta prasību atmaksāt saņemto atbalstu 3,6 miljonus eiro.
Jaunkrasta dārzeņu pārstrādes iekārtas tagad ir īpaši vērtīgas un iekārojamas, jo tik izdevīgus noteikumus, ar kādiem tās iegādātas, turpmāk, visticamāk, neviens nesaņems, jo Eiropas atbalsta projekti beigsies. Pērkot bez Eiropas atbalsta, ražotājs nebūs konkurētspējīgs, rezumē raidījums.