"Jau no paša sākuma esmu centusies pārliecināt Vienotības politiķus, ka šī referenduma likumība ir ļoti apšaubāma. Referendumu nevar organizēt par visu, kas ienāk prātā, jo demokrātija nav visatļautība. Gan Centrālajai vēlēšanu komisijai, gan saviem kolēģiem parlamentā vaicāju, ja kāds savāktu 10 tūkstošus parakstus, piemēram, par to, ka vēlēšanu tiesības tiek liegtas vīriešiem, vai šis jautājums tiktu virzīts referendumam? Vai arī, ja, teiksim, kādi antisemīti sāktu vākt parakstus par to, lai atsevišķām Latvijas mazākumtautībām tiktu liegtas vēlēšanu tiesības? Man atbildēja: nē! Bet par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu, kas ir klajā pretrunā ar valsts neatkarību, – drīkst?" - tā intervijā laikrakstam sacīja I.Čepāne.
"Rodas jautājums, vai Centrālā vēlēšanu komisija ir tikai tāds kā pastnieks, kas saņem parakstus, pārbauda tos, saskaita un palaiž procesu tālāk? Ja komisija būtu nospiedusi bremzes jau pašā sākumā, tad Lindermans un pārējie Administratīvajā tiesā piecus gadus tiesātos, apstrīdot komisijas administratīvo aktu, kas liegtu rīkot referendumu. Iespējams, ka komisija nobijās, jo tai nav bijusi šādu referendumu pieredze," uzskata I.Čepāne.
Viņasprāt, pastāvējusi vēl viena iespēja, kā nepieļaut valsts pamatu graušanu. Valsts prezidents, iespējams, šajā gadījumā varēja apsvērt, vai nodot šos grozījumus Saeimai vai arī to nedarīt, uzskata I.Čepāne. "Viņš vēstulē Saeimai raksta, ka šis referendums aizskar Satversmes kodolu, ka tas ir pretrunā ar Latvijas dibināšanas un neatkarības atjaunošanas pamatā liktajām idejām. No tā ir noprotams, ka referenduma rīkošana par šādu jautājumu ir antikonstitucionāla. Lai gan prezidents norāda, ka Satversme viņam šajā gadījumā izvēli nedod, konstitucionālo tiesību ekspertu vidū būtu apspriežams jautājums, vai Satversmes 78. pants uzliek pienākumu prezidentam referenduma sakarā veikt tikai tehniska starpnieka lomu starp CVK un Saeimu. Ja prezidents pieņemtu aktu, kurā pateiktu, ka šis referendums ir vērsts pret Latvijas valsts pastāvēšanu un to nevirzītu uz Saeimu, opozīcija droši vien ierosinātu impīčmentu un vērstos Satversmes tiesā. Tiesa tad arī vērtētu prezidenta rīkojuma atbilstību Satversmei. Arī patlaban vēl pastāv iespēja apstrīdēt Satversmes tiesā Prezidenta akta par šāda likumprojekta iesniegšanu Saeimā likumību," sacīja I.Čepāne.
Deputāte stāsta, ka nesen izlasījusi kādu LPSR Augstākās padomes lēmumu par latviešu valodas statusu, kas pieņemts vēl 1988. gada 6. oktobrī. "Pat šajā padomju laika lēmumā norādīts, ka latviešu valoda ir atzīstama par republikas valsts valodu. Tas atbilstot ļeņiniskās nacionālās politikas principiem. Lēmumā rakstīts, ka gadu desmitiem netika veltīta pienācīga uzmanība tautas garīgo vērtību, tostarp latviešu valodas, aizsardzībai. Tur norādīts, ka būtiski samazinājusies latviešu valodas lietošana, sarukušas tās funkcijas. Kopš tā laika pagājuši 24 gadi, un kur mēs esam nonākuši?"