Bijušais premjers Andris Šķēle tiesā liecinājis, ka attiecībā uz digitālās televīzijas projektu un Kempmayer Media Limited viņa vēlme un nostāja bija palikusi tāda, ka, ja ir iespējams iegūt vairākumu šajā projektā vai vairākuma kontroli, "tad tas būtu viņam interesanti. Tomēr, nezinot Kempmayer akcionāru saistības un attiecību raksturu, tas bijis problemātiski".
Šķēle bija pazīstams ar Maiklu Neiglu, kurš bija auditors un grāmatvedis, un Šķēle Neiglu lūdzis turpināt interesēties, sekot līdzi, lai nākotnē Neigls viņa interesēs varbūt varētu iegūt vairākumu šajā projektā, ja rodas tāda iespēja. Viņš pats neredzējis vajadzību būt eksponēts šajā sakarā, jo, viņam kā akcionāram parādoties tieši, tiktu prasīta pārāk liela maksa.
Šķēle arī nedomāja, ka Kempmayer akcionāru skaita palielināšana 2001.gada februārī tika veikta ar viņa kaut kādu saskaņojumu - Šķēle nav maksājis Maiklam Entonijam Flanagenam par paveikto darbu, kārtojot jauno Kempmayer akcionāru reģistrāciju.
Tiesa spriedumā konstatē, ka ar iepriekš minētajiem dokumentiem un liecībām nešaubīgi ir pierādīts, ka bijušais Latvijas Neatkarīgas Televīzijas vadītājs Andrejs Ēķis savu interešu īstenošanai apmaksāja Kempmayer Media Limited administrēšanu 14 mēnešu periodā, tāpat Ēķa darbības pierādīja viņa organizatora lomu Kempmayer Media Limited izveidošanā un jaunas dalībnieku struktūras noteikšanā. Ēķa darbības arī apstiprina polittehnologa Jurģa Liepnieka un Flanagena liecināto par viņa lomu Kempmayer un vadošo norādījumu došanu, kā arī to, ka Ēķis personīgi bija ieinteresēts panākt uzņēmuma iesaisti digitālās televīzijas projektā, slēpjot savu tiešu saistību ar Kempmayer Media Limited.
Tāpat ticis pierādīts, ka bijušais Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Māris Pauders tīši, ļaunprātīgi, izmantojot savas LVRTC valdes priekšsēdētāja-ģenerāldirektora pilnvaras, noslēdza divus fiktīvus darba līgumus ar biznesa konsultantu Valdi Purvinski. Līgumi noslēgti ar mērķi Purvinski iesaistīt digitālās televīzijas projektā kā Ēķim labi zināmu personu, nodrošinot Ēķim turpmāku darbību organizēšanu.
Kādreizējais Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra (DLRTC) ģenerāldirektors Guntars Spunde liecināja, ka augstāk stāvošas institūcijas, pēc Paudera teiktā, esot izteikušas viedokli, ka LVRTC koncernā ir nepietiekama kompetence digitālās televīzijas ieviešanā, tad projekta izstrādē esot nepieciešams piesaistīt konsultantus no ārvalstīm. Tieši šāda uzdevuma veikšanai Pauders 2000.gada decembrī projekta vadībā iesaistīja Purvinski.
Tiesnesis atzina, ka Spundes un Purvinska komandējuma atskaitē, ar kuru iepazinies arī Pauders, ietvertā informācija nešaubīgi pierāda, ka viņi visi apzinājās, ka Kempmayer Media Limited nebija kompānija, kura jebkad bija saistīta ar digitālo televīziju, jo nekāda informācija par to netika iegūta. Tas tiesai deva pamatu atzīt, ka Spunde, Purvinskis un Pauders vēlāk, veicot darbības, lai digitālās televīzijas projekta īstenošanu veiktu Kempmayer Media Limited, apzinājās, ka tas ir fiktīvs uzņēmums, kas tiek izveidots un iesaistīts digitālās televīzijas projektā, lai pārvaldītu no DLRTC saņemtos finanšu līdzekļus.
Tiesa konstatēja, ka Spundes un Paudera rīcība liecina par to, ka viņi bija ieinteresēti radīt maldīgu priekšstatu par Kempmayer Media Limited dalību digitālās televīzijas projektā un apzinājās, ka līgums ar uzņēmumu ir fiktīvs un sagatavots, lai nākotnē ar viltu Kempmayer tiktu atzīts par digitālās televīzijas projekta vienīgo īstenotāju.
Kā ziņots, Ēķis esot vēlējies, lai digitālās televīzijas ieviešanā piedalās Šķēle - tad būtu nopietnāk un drošāk, liecina Liepnieka atreferētās liecības aģentūras LETA rīcībā esošajā tā dēvētās digitālās televīzijas krimināllietas spriedumā. Ēķis pie Liepnieka vērsies kā pie Šķēles uzticības personas - saruna ar Ēķi notika 1999.gada vasarā, laikā no jūnija līdz augustam. Ēķis stāstījis, ka ir nepieciešams izveidot uzņēmumu, kas ieviesīs Latvijā digitālo televīziju, ka agri vai vēlu tas būšot jādara, proti, Latvijā būšot jāizveido visaptveroša digitālā televīzija. Ēķis gribējis, lai arī Šķēle piedalās, jo tad būtu nopietnāk un drošāk. Ēķis piedāvāja Šķēlem atvēlēt 30% no veidojamā uzņēmuma daļām.
Pēc dažām dienām Liepnieks devies pie Šķēles un atstāstījis Ēķa piedāvājumus - Šķēlem bija iebildumi pret atvēlētajiem 30%, proti, Šķēle vispār šo lietu neapspriedīšot, ja viņam nebūs vismaz 50% no uzņēmuma. Ēķis tam piekritis, norādot, ka "labi, dosim Šķēlem 50% no kompānijas Kempmayer" daļām". Liepnieks Šķēlem norādījis, ka sākumā šos 50%, lai Šķēle justos drošāk, varētu iegūt viņš pats caur savu kompāniju. Liepnieks vēlāk iepazinās ar Gintu Bandēnu, kas viņu savukārt iepazīstināja ar Flanagenu.
Tāpat lietas iztiesāšanā ticis pierādīts, ka Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC), Satiksmes ministrijas un LNT amatpersonām par Ēķa un citu personu aktivitātēm, uzsākot sarunas par digitālās televīzijas izveidošanu Latvijā, nekas nebija zināms. Tāpat pierādījumu kopums dod pamatu atzīt, ka Ēķa un Liepnieka nodomi nebija vērsti uz godīgas uzņēmējdarbības īstenošanu, bet nolūks bija slepus iesaistīties digitālās televīzijas projektā, ārēji radot maldīgu priekšstatu par projekta īstenotāju, un, realizējot to, iedzīvoties, slēpjot naudas līdzekļus aiz Kempmayer akcionāriem, kur galēji labuma guvēji būtu viņi paši un citas no Latvijas personas.
Šķēle tiesā liecināja, ka, pēc viņa domām, 1999.gadā viņam saruna ar Liepnieku par piedalīšanos digitālās televīzijas Latvijā izveidošanas projektā un šajā sakarā kļūšanu par Kempmayer Media Limited akcionāru nevarētu būt notikusi, jo 1999.gadā viņš bija Ministru prezidents, un tajā laikā viņam sadarbības ar Liepnieku nebija. Tomēr Šķēle norādīja, ka kādā periodā 2000.gadā vai 2001.gadā - precīzi viņš neatbildēja -, viņam vairākkārt bija kontakti un sarunas ar Liepnieku par to, ka Šķēlem tiek piedāvāts iesaistīties projektā saistībā ar digitālo televīziju. Pēc Šķēles teiktā, Liepnieks bija šī projekta entuziasts, kas spēšot piesaistīt tam visaugstākās raudzes mediju speciālistus. Liepniekam bija kontakti ar klientu, kas bija ieinteresēts digitālās televīzijas izveidošanā Latvijā. Šķēle domāja, ka Liepnieka klients bija Kempmayer Media Limited.
Digitālās televīzijas krimināllietā motivēto spriedumu tiesnesis Juris Stukāns sagatavojis uz 876 lapām. Spriedums digitālās televīzijas lietā varētu būt garākais Latvijas vēsturē, aģentūrai LETA norādīja aptaujātie advokāti. Piemēram, Bankas Baltija krimināllietā apelācijas instances spriedums aizņēma 365 lapas.
Jau ziņots, ka 15.maijā tiesa nolēma atzīt par vainīgiem 13 digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzētos, septiņiem no viņiem piespriežot reālu cietumsodu, bet sešiem nosakot naudas sodus. Tikmēr piecas personas attaisnotas un viena atbrīvota no kriminālatbildības. Tiesas sastāvs ar tiesnesi Stukānu priekšgalā digitālās televīzijas krimināllietu sāka skatīt 2008.gada 28.augustā.
Ēķim tiesa piemēroja 43 200 eiro naudas sodu. Kādreizējam DLRTC ģenerāldirektoram Spundem noteikts viena gada cietumsods un naudas sods 28 800 eiro apmērā. Advokātam Jānim Lozem galīgais sods piespriests divi gadi brīvības atņemšanas un naudas sods 36 000 eiro apmērā. Nodokļu konsultantam Uldim Kokinam tika noteikts divu gadu cietumsods un naudas sods 18 000 eiro apmērā.
Šķēles ģimenes firmas SIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas finanšu konsultantam Harijam Krongornam tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu. Šķēles kādreizējam biroja vadītājam polittehnologam Liepniekam tiesa kā galīgo sodu noteica naudas sodu 72 000 eiro apmērā. Bijušajam Kempmayer Media Latvia valdes loceklim Andrejam Zabeckim tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu. Bijušajam Kempmayer Media Latvia valdes loceklim Jānim Zipam noteikta brīvības atņemšana uz diviem gadiem un naudas sods 25 200 eiro apmērā. Bijušajam Kempmayer Media Latvia valdes loceklim Jānim Svārpstonam tiesa piesprieda trīs gadu cietumsodu, kā arī naudas sodu 25 200 eiro apmērā.
Biznesa konsultantam Purvinskim piemērots 18 000 eiro naudas sods. Šāds sods tika piemērots arī bijušajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valsts pilnvarniekam Andrianam Boldanam (Ļublins), bijušajam LVRTC valsts pilnvarniekam Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, bijušajam LVRTC valsts pilnvarniekam Didzim Jonovam.
Bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Pauders, kurš iepriekš psihiski saslimis, tika atbrīvots no kriminālatbildības.
Tiesa nolēma attaisnot ar politiķi Vili Krištopanu saistīto kompāniju bijušo darbinieku Gintu Bandēnu, divus bijušos DLRTC valdes locekļus Jāni Plūmi un Alfrēdu Janevicu, bijušo Kempmayer Media Latvia valdes locekli Juri Ulmani, advokātu Mārtiņu Kvēpu.
Digitālās televīzijas krimināllieta ir saistīta ar Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra un Kempmayer Media Limited meitasfirmas Kempmayer Media Latvia vienošanos, kas paredzēja vairākos posmos ieviest digitālo televīziju un Latvijā nogādāt dažādu specifisku aparatūru digitālajai apraidei. Projekta kopējās izmaksas iepriekš lēstas daudzos desmitos miljonu latu.