"Lai gan valsts iestādēs strādājošo augstākā līmeņa IKT speciālistu, tostarp attiecīgo struktūrvienību IKT vadītāju, algas pēdējo gadu laikā ir pietuvinājušās privātajā sektorā strādājošo algām, tomēr joprojām ir ievērojamas atšķirības," uzsvēra Bāliņa. "Kopumā valsts sektorā strādājošiem ir arī mazākas sociālās garantijas - veselības apdrošināšanas polišu servisa līmenis ir zemāks, kā arī netiek veiktas valsts kā darba devēja iemaksas 3.līmeņa pensiju fondos."
"Pārējais nodrošinājums sociālo garantiju jomā valsts un privātajā sektorā ir samērā līdzīgs," piebilda Bāliņa.
Viņa norādīja, ka atšķirīgajam samaksu līmenim valsts un privātajā sektorā ir loģisks izskaidrojums. "Valsts iestādēs strādājošo atalgojums ir zemāks, bet ir salīdzinoši mazāk prasīga darba vide. Tāpat darba laiks, atšķirībā no privātā sektora, ir vairāk prognozējams un parasti iekļaujas iepriekš paredzamās darba stundās," pauda LIKTA prezidente.
Viņa sacīja, ka privātajā sektorā strādājošajiem ir papildu stress par pasūtījumu piesaisti, to kvalitatīvu izpildi, jo tas būtiski ietekmē ne tikai atalgojuma līmeni, bet arī konkrētās darba vietas pastāvēšanu kā tādu. "Biznesa vidē speciālisti pilnveido savas profesionālās zināšanas ikdienas režīmā, jo tas ir akūts nosacījums, lai strādātu IKT nozarē," turpināja Bāliņa. "Vienlaikus gan jāatzīmē, ka arī valsts iestādēs strādājošajiem tiek nodrošinātas apmācības iespējas."
Viņa arī norādīja, ka vairumā gadījumu valsts iestāžu speciālistu kvalifikācija atpaliek no speciālistu zināšanām un prasmēm IKT jomā privātajā sektorā, ko Bāliņa skaidro ar valsts iestāžu darbības specifiku. "Valsts iestāžu speciālistiem pārsvarā nepieciešams fokusēties uz vienas iestādes jautājumu specifiku, tādējādi speciālistiem ir šaurāks IKT jautājumu redzējums, tostarp izpratne par tehnoloģisko jauninājumu ieviešanas iespējām," norādīja eksperte.
"Īpaši sāpīgs ir projektu vadītāju jautājums. Privātais pakalpojumu sniedzējs ir izturējis smagus kvalifikācijas atlases nosacījumus, lai tālākais projekta ieviešanas process būtu veiksmes stāsts, kas savukārt nav iespējams bez projekta vadītāja ar analoģisku kvalifikāciju," atgādināja Bāliņa. "Bieži pasūtītāja puses projekta vadītājs un projekta komanda nepārzina projekta izstrādes un ieviešanas metodes, kuras tika prasītas konkursa nolikumā. Arī izpratne par to, ka piegādātāja veiktspēja ir tieši atkarīga no pasūtītāja puses komandas darba savlaicīguma un kvalitātes, ir nepietiekama."
LETA jau vēstīja, ka Latvijas kiberdrošības stratēģijas 2014.-2018.gadam rīcības plāna uzdevumu izpildes starpposma izvērtēšanas gaitā identificētas vairākas problēmas. Ņemot vērā kibertelpas nemitīgo attīstību, kiberdrošības stiprināšana gan politiskā, gan tehniskā līmenī ir pastāvīgs process, kam nepieciešams konstants un sistemātisks cilvēku darba un finanšu resursu ieguldījums un cieša sadarbība starp valsts institūcijām, taču atsevišķās nozarēs trūkst politikas veidotāju, kas virzītu šo jautājumu izpildi.
Komunikācijas tehnoloģiju profesionāļu trūkums valsts pārvaldē ir jūtams ne tikai drošības jomā, bet arī vispārējā šo tehnoloģiju projektu vadībā. Bieži ir arī novērojama tendence, ka institūcijas uzmanību savu resursu kiberdrošībai pievērš tikai pēc kādiem nozīmīgiem incidentiem, piemēram, kiberuzbrukuma institūcijas mājaslapai. Stratēģijās iekļauto uzdevumu īstenošanai ir nepieciešams arī atbilstošs finansējums, tostarp no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.
Lai veicinātu Latvijas kiberdrošības politikas koordinētu un vienotu pieeju un stiprinātu nacionālās kiberdrošības kapacitāti un spējas, ir nepieciešams prioritizēt kiberdrošības jautājumus nacionālā līmenī, palielināt finansējumu kiberdrošības stiprināšanas pasākumiem, veicināt valsts atalgojuma sistēmas konkurētspēju un stiprināt kibernoziegumu atklāšanas un izmeklēšanas kapacitāti, izveidojot vienotu specializētu struktūrvienību kibernoziegumu apkarošanai Valsts policijas sastāvā.