Praksē tas nozīmē, ka darba devējiem par visiem tiem darba ņēmējiem, kas strādā mazāk nekā pilnu slodzi un saņem mazāk par minimālo algu, sociālās iemaksas būs jāveic no pilnas minimālās algas (500 eiro). Minētā norma gan netiks attiecināta uz pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi ir mazāki par minimālo algu. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2020. gada decembrī 6% no visiem darba ņēmējiem saņēma atalgojumu līdz 200 eiro, bet 8% – no 200 eiro līdz 400 eiro.
Samazinās piedāvājumu
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns savu nostāju – atlikt šīs normas stāšanos spēkā no 1. jūlija – argumentē ar krīzes situāciju. Laikā, kad tautsaimniecība vēl nav atguvusies no Covid-19 izraisītās krīzes un lejupslīdes, palielināt darbaspēka izmaksas uzņēmējiem nav pareizi un ekonomiku stimulējoši.
Turklāt, kā norāda gan Endziņš, gan Leiškalns, minimālo sociālo iemaksu ieviešana varētu nozīmīgi sašaurināt nepilna darbalaika piedāvājumu darba tirgū. Tas ir īpaši nevēlami situācijā, kad daudzas nozares nestrādā ar pilnu jaudu un nevar nodarbināt strādājošos uz pilnu slodzi. Endziņš arī uzskata, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešana varētu veicināt ēnu ekonomiku, jo atsevišķi darba devēji vispār neuzrādīs strādājošos, kas nestrādā pilnu slodzi.
Sociālo lietu eksperte Ruta Zilvere jau atkārtoti ir paudusi, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešana palielinās to slogu vismazāk pelnošajai sabiedrības daļai, kas, maksājot iemaksas no lielākas algas, nekā nopelnīta, procentuāli samaksās vairāk nekā strādājošie, kas nopelna vismaz minimālo algu.
Sitīs pa neaizsargātajiem
Gan Zilvere, gan Leiškalns pauž satraukumu, ka, sarūkot nepilna darbalaika piedāvājumam, jo uzņēmēji vairs nebūs ieinteresēti to piedāvāt, tas vissāpīgāk sitīs tieši pa sabiedrības vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, piemēram, vientuļajām māmiņām ar mazgadīgiem bērniem, cilvēkiem, kas aprūpē kādu tuvinieku, cilvēkiem ar veselības problēmām.
Savukārt par Finanšu ministrijas argumentu, ka cilvēki, kas strādā nepilnu slodzi, ir sociāli neaizsargāti un nevar sev nopelnīt adekvātu pensiju, Zilvere teic, ka cilvēka darba stāžs ir 35 līdz 40 gadu un nevajag pieņemt, ka visu šo laiku cilvēks būs nodarbināts uz nepilnu slodzi. Leiškalns skaidro, ka, domājot par sociālo aizsardzību un sociālo apdrošināšanu, politikas veidotājiem nevajadzētu iziet no XX gadsimtam raksturīgā pieņēmuma, ka cilvēks strādā visu mūžu vienā darbavietā vienu slodzi. Mūsdienu dinamiskajā darba tirgū cilvēki maina gan darbavietas, gan profesijas, gan nodarbinātības formas un slodzi. Līdz ar to, ja cilvēks no visa darba mūža pāris gadu strādā nepilnu darbalaiku, tas nekādā gadījumā postoši neietekmē viņa iespējas saņemt pensiju.
Aizsegs ēnu ekonomikai
Tikmēr Dālderis norāda, ka tāda "pareizā" laika, kad ieviest minimālās sociālās iemaksas, nebūs nekad, līdz ar to nav pamata atlikt to spēkā stāšanos no 1. jūlija. Viens no argumentiem par labu šādas normas ieviešanai ir – ja visi maksās sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas, būs iespējas domāt par darbaspēka nodokļu sloga samazināšanu. Kamēr trešā daļa strādājošo (dažādu iemeslu dēļ) veic sociālās iemaksas no mazākas summas nekā minimālā alga, Dāldera ieskatā nav iespējams samazināt šo iemaksu likmi.
Tomēr neatbildēts paliek jautājums, cik tas ir taisnīgi, ja darba devējam noteiktā sociālo iemaksu likme ir 23,59%, taču nepilnu darba slodzi strādājošā, piemēram, ar algu 350 eiro, gadījumā, veicot iemaksas no pilnas minimālās algas, šī likme pieaug līdz 25,2%. Tieši tāpat arī pašam strādājošajam ir lielāka darba ņēmēja sociālo iemaksu likme nekā standarta 10%.
Dālderis arī turas pie pārliecības, ka lielākā daļa strādājošo, kas saņem mazāk par minimālo algu, tikai formāli, lai izvairītos no nodokļiem, ir nodarbināti nepilnu darba laiku, bet faktiski strādā pilnas slodzes darbu. Līdz ar to nepilna nodarbinātība kalpo kā aizsegs nodokļu optimizācijai.
Cietīs reģioni
Pavisam cits viedoklis ir LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektorei Līgai Leitānei, kas uzskata, ka "ka šī koncepta dēļ lielākie cietēji būs reģionos esošie darba devēji un arī darba ņēmēji, kas minimālo iemaksu ieviešanas dēļ, visticamāk, tiks atbrīvoti no darba. Visai liela daļa darba ņēmēju strādā nepilna laika darbu gan darba ņēmēja dažādo apstākļu dēļ, gan arī darba devēja vajadzību pēc darbinieka dēļ. Reģionos darba samaksas lielums ir būtiski mazāks nekā Rīgā, tāpēc pat pusslodze Rīgā bieži nav salīdzināma darba samaksas apmērā ar reģionos esošo pusslodzes darbu, pat pie vienāda darba pienākumu apmēra". Leitāne arī uzskata, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešana negatīvi ietekmēs tieši mazos uzņēmējus, kas Covid-19 laikā ir būtiski cietuši.