Šo rindu rakstītājs nekļūdījās. Svecīšu mūra tradīcijas pirmsākumi meklējami pavisam nesen – mums tik nozīmīgajā 1988. gadā, kad atmodas laikā 11. novembrī Rīgas pils Sv. Gara tornī pirmo reizi uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs. "Jā, šovasar [1988. gadā] tas jau uz īsu laiku tur pabijis festivālā Baltica 88. Toreiz bailīgi, pusnaktī un drīz vien atkal nolaists, bet nu atkal droši un uz mūžīgiem laikiem," rakstīja Brīvā Latvija.
Togad Anta Bergmane bija organizējusi mācītāju piedalīšanos Brāļu kapos, lai karogu iesvētītu un sagatavotu vēlākai uzvilkšanai tornī. Viņa avīzē Brīvā Latvija rakstīja, ka iepriekšējā dienā tika mainīts pasākumu laiks, grupas Helsinki 86 Rīgas nodaļai par to neziņojot. "Iespaids palika tāds, ka kādam bija vēlēšanās visa pasākuma svētākos momentus izjaukt," atminas Bergmane. "Vienojāmies ar mācītāju Āleru un, nevienu iepriekš neinformējot, pusstundu pirms karoga uzvilkšanas pieteicām mācītāja vēlmi iesvētīt karogu pils tornim. Tā radās Latvijā jauna tradīcija – karogus iesvētīt pirms uzvilkšanas torņos."
Fotogrāfijas liecina, ka šajā brīdī pili ieskāva ļaužu jūra. Karoga pacelšanu organizēja Latvijas PSR Vēstures muzejs, taču ne svecīšu nolikšanu pils mūrī, stāsta vēsturnieks Toms Ķikuts. Tādējādi var uzskatīt, ka mūsdienās par neatņemamu svētku sastāvdaļu kļuvušais svecīšu mūris tapis stihiskas cilvēku rīcības rezultātā tautas pašapziņas pacēlumā.
"Svecītes tolaik dedzināja arī pie Brīvības pieminekļa un arī 18. novembrī – tā bija atmodas laika tradīcija, kas tika pārmantota arī vēlākajās Lāčplēša dienas svinībās Daugavmalā. Tas bija diezgan populāri, un jāņem vērā, ka ziedus dabūt bija grūtāk."
Lāčplēša dienu oficiāli kalendārā kā atceres dienu ierakstīja 1990. gadā. Tradīcija godināt Latvijas brīvības cīnītājus, pils mūrī ieliekot svecīti, turpinājās gadu no gada. Arī šogad pie Rīgas pils apkārtmūra 11. novembrī viļņos svecīšu jūra.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 10. novembra, numurā!
PAtriote