Civiltiesībās ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar tās daudzumu un lietošanas ilgumu (Civillikuma 1753. pants). Procenti ir jāmaksā arī uz likuma pamata par katru parāda samaksas nokavējumu arī gadījumos, kad konkrēts procentu maksāšanas pienākums nav noteikts, un šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem (Civillikuma 1759. panta 1. punkts). Procentu galvenā funkcija ir nest ienākumus no apgrozībā esošas mantas (kapitāla).
Pēc kapitāla atļautās lietošanas termiņa notecējuma vai, ja kapitāls kavējuma dēļ ir palicis parādnieka lietojumā, parādniekam rodas pienākums maksāt nokavējuma procentus. Tiesības prasīt no parādnieka nokavējuma procentus bija ietvertas arī Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļā, kas ir nozīmīgākais Latvijas Civillikuma avots. Tātad var apgalvot, ka tiesības prasīt nokavējuma procentus ir vēsturiski sens līdzeklis, ko kreditors ir tiesīgs izmantot, lai tostarp sekmētu parāda atgūšanu un vienlaikus gūtu ienākumus no kapitāla, jo pēc būtības procentu uzdevums ir nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls, atrodoties ekonomiskā apritē, tāpēc nokavējuma procentus nevar dēvēt par sodu.
Gadījumos, kad nokavējuma procentu apmērs nav noteikts, piemēram, līgumā, to apmērs vispārējos gadījumos ir 6 % gadā. Tomēr par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība noteikta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, to apmērs ir 8 % virs procentu pamatlikmes gadā, bet līguma attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — 6 % gadā. Procentu pamatlikme ir galējā procentu likme, ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi savās pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajās pēdējās galvenajās refinansēšanas operācijās (Civillikuma 1765. pants).
Ikdienā nākas saskarties ar situācijām, kad kāda persona, darījuma partneris nenorēķinās par saņemto pakalpojumu vai neatdod parādu noteiktā termiņā, tādā veidā kļūstot par parādnieku. Attiecīgi atbilstoši principam, ka kapitāls nes ienākumus, pie parādnieka esošajiem naudas līdzekļiem būtu jānes ienākumi jeb augļi personai - kreditoram, kura savu kapitālu, tā vietā, lai to pati lietotu, ir atvēlējusi parādniekam, vai arī parādnieks izvairās to atdot.
Nereti tiesiskās attiecības starp parādnieku un kreditoru tiek risinātas tiesas ceļā, kreditoram vēršoties pret parādnieku tiesā par parāda piedziņu, tostarp prasot piedzīt arī likumiskos nokavējuma procentus par parāda samaksas kavējumu. Tā kā parādniekam, tostarp ar likumu, ir uzlikts par pienākumu maksāt likumiskos nokavējuma procentus par visu tiesvedības laiku, ja šāds prasījums no kreditora puses ir pieteikts, likumiskajiem nokavējuma procentiem šķietami vajadzētu kalpot kā pamudinājumam pēc iespējas ātrāk pabeigt tiesvedības procesu vai atrisināt strīdu ārpus tiesas ceļā, kreditoram vienlaikus gūstot augļus par parādniekam piešķirtā kapitāla atdošanas kavējumu. Tomēr esošā ekonomiskā situācija un strauji pieaugošā inflācija būtiski ietekmē kreditora tiesības saņemt ienākumu no kapitāla, jo kreditoram pienākošo procentu apmērs inflācijas ietekmē faktiski izzūd, respektīvi inflācijas apmēri pārsniedz likumisko procentu apmēru.
Inflācijas rezultātā ir vērojams vispārējs preču un pakalpojumu cenu kāpums. Tas nozīmē, ka šodien par 1 euro var nopirkt mazāk nekā vakar. Citiem vārdiem, inflācija laika gaitā samazina valūtas vērtību. Proti, inflācija ir process, ar kuru parasti apzīmē naudas vērtības krišanos un vispārēju cenu pieaugumu. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā gada inflācija 2022. gada decembrī bija 20.8 %. Atbilstoši Latvijas Bankas prognozēm 2023. gadā netiek prognozēta strauja inflācijas pazemināšanās, un joprojām 2023. gads tiek prognozēts kā augstas nenoteiktības gads ar mainīgiem apstākļiem.
Strauji pieaugošās inflācijas kontekstā likumiskie nokavējuma procenti ne tikai nerada parādniekam vēlmi parādu pēc iespējas ātrāk atmaksāt, bet gan rada zaudējumus kreditoram. Pie parādnieka esošajam kreditora kapitālam inflācijas ietekmē samazinās vērtība, vienlaikus samazinoties arī iespējai nopelnīt no kapitāla, ko kreditors savulaik ir piešķīris parādniekam. Ja tiesvedība, piemēram, ilgst divus gadus, kreditors pie parāda apmēra var pieskaitīt 6 vai 8 % gadā, atkarībā no situācijas. Tomēr šobrīd, kad valstī inflācija pārsniedz 20 %, naudas vērtībai krītoties, likumisko nokavējuma procentu apmērs ir nevis kā papildu ienākums kreditoram par piešķirtā kapitāla lietošanu, bet pat nenodrošina pamatparāda apmēru iepriekšējā līmenī. Turklāt tikai sākot ar 2023. gada 1. janvāri, Latvijas Bankas noteiktā procentu pamatlikme (Civillikuma 1765. pants) ir 2.5 %, kas attiecīgi kreditoram līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu nodrošina tiesības saņemt procentus kopā 10.5 % apmērā. Kopš 2016. gada 1. jūlija procentu pamatlikme bija 0 %. Pastāvot šādai situācijai, kreditors atrodas sliktākā stāvoklī, faktiski liedzot kreditoram gūt ienākumus no kapitāla, savukārt parādniekam nereti ir izdevīgāk vilcināt tiesvedības procesu un parādu neatdot. Šāda situācija pēdējā laikā ir novērojama atsevišķos tiesvedības procesos, kuru ietvaros parādnieks dažādos veidos novilcina tiesas procesu, piesakot nepamatotus lūgumus vai radot iespaidu par izlīguma iespējamību. Ja kādreiz šāda rīcība tika izbalansēta ar likumisko nokavējuma procentu pieaugumu tiesvedības procesa laikā, tad šobrīd inflācijas ietekmē kreditors šāda tiesvedības procesa novilcināšanas rezultātā nevis iegūst, bet zaudē. Tiesām būtu jāseko līdzi, vai parādnieks šādā veidā necenšas “nopelnīt” uz inflācijas rēķina.
Līdzīga situācija ir arī gadījumos, kad likumdevējs ir paredzējis tiesības prasīt likumiskos procentus vienlaikus ar kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Piemēram, konkurences tiesību lietās, tas ir, lietās, kurās cietusī persona vēršas tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai radušies konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā. Šādās lietās likumisko 6 % gadā piedziņa ir būtiska atlīdzinājuma sastāvdaļa, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus, ņemot vērā pagājušo laiku, un tiem būtu jāpienākas no dienas, kad kaitējums radies, līdz dienai, kad samaksāts atlīdzinājums. Procentiem tostarp būtu jāveicina zaudējumu atlīdzināšanas process un ātrums. Tā kā inflācijas rezultātā pieaug preču un pakalpojumu cenas, jo ilgāks tiesvedības process, jo lielāka iespējamība, ka tiesvedības rezultātā iegūtie līdzekļi - atrautā peļņa nebūs pietiekami, lai pilnībā novērstu konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu sekas. Parādnieks savukārt var vairākus gadus lietot naudas summu, kas atbilst kreditora peļņas atrāvumam, ko tam ir tiesības saņemt kā zaudējumu atlīdzību.
Šajā sakarā būtu apsverams, vai likumisko procentu, kas kreditoram pienākas par parāda samaksas kavējumu vai kas ir kā daļa no zaudējumu atlīdzības, kas radušies prettiesiskas rīcības rezultātā, likmei nevajadzētu būt mainīgai un tikt piesaistītai ekonomiskajai situācijai, tostarp inflācijai, kuras ietekmē naudas vērtība zūd, tādā veidā faktiski atņemot kreditoram pilnvērtīgas tiesības uz ienākuma gūšanu no kapitāla vai zaudējumu atlīdzinājumu. Citiem vārdiem, likumdevējam pienācis laiks apsvērt iespējamas izmaiņas normatīvajos tiesību aktos, lai likumiskos procentus sasaistītu ar inflāciju valstī gadījumos, kad tā pārsniedz 6 %.