Ražotāju paplašinātā atbildība jeb ražotāju atbildības sistēma kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām ir kļuvusi par plaši pieņemtu vides politikas principu arvien vairāk valstīs. Latvijā darbojas 14 ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, elektrotehnikai, riepām, plastmasas iepakojumam, tabakas izstrādājumiem, un šāgada 1. jūlijā tā stāsies spēkā arī tekstila izstrādājumiem.
No ražotāja līdz patērētājam
Ražotāju atbildības sistēmas mērķis ir panākt, lai uzņēmēji būtu atbildīgi par produktu ietekmi uz vidi visā to ķēdē – no dizaina līdz posmam pēc patēriņa. Tāpat šī sistēma samazina slogu pašvaldībām un nodokļu maksātājiem par nolietoto produktu apsaimniekošanu, samazina poligonos noglabāto atkritumu daudzumu un palielina pārstrādes tempus.
Vienkārši runājot, komersanti maksā par to, ka pie patērētājiem nonāk produkti, piemēram, plastmasas iepakojums, kas piesārņo vidi. Attiecīgi ražotājam ir finansiāla atbildība atbalstīt dalītās atkritumu šķirošanas infrastruktūras izveidi, pēc tam – šo atkritumu savākšanu un pārstādi. Īsumā – piesārņotājs maksā par to, kas notiek ar viņa paša saražotajiem atkritumiem.
Šo finansiālo atbildību par piesārņojumu (saražotu vai ievestu) komersants Latvijā var uzņemties, maksājot dabas resursu nodokli vai noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, Zaļā josta, kas parūpēsies par konkrētā materiāla atbilstošu apsaimniekošanu. Šādos gadījumos komersants tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksas, taču vienlaikus tiek sasniegti arī vides mērķi.
"Jāuzsver, ka arī patērētājam ir būtiska loma šajā sistēmā, jo tiek nodrošināta kvalitatīva atkritumu šķirošana. Pašlaik iedzīvotāji maksā par sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešanu. Ja atkritumi ir sašķiroti pareizi, stikls un vieglais iepakojums tiek izvests bez maksas. Tekstilu var bez maksas izmest tam paredzētajos publiskajos konteineros," skaidro atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma CleanR valdes priekšsēdētājs Valerijs Stankevičs.
Kā strādā ražotāju atbildības sistēma?
Dažādām ražotāju atbildības sistēmām darbības nianses var atšķirties, bet princips ir līdzīgs. Piemēram, SIA Balticfloc ražo siltumizolācijas materiālus, iepako maisos un pārdod Latvijā.
Ražotāju atbildības sistēma, pirmkārt, motivē šo uzņēmumu izstrādāt iepakojumu, kas satur mazāk plastmasas, ko ir vieglāk pārstrādāt vai arī kas jau ir izgatavots no pārstrādāta materiāla. Otrkārt, Balticfloc ir jāuzskaita katras saražotās vienības iepakojums, kas pārdots Latvijā. Tā par katru tirgū laisto iepakojuma kilogramu Balticfloc ir jāmaksā dabas resursu nodoklis.
Taču likums paredz alternatīvu. Balticfloc ir noslēdzis līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu Zaļā josta, kas nodrošina to, ka maiss, kurā bija iepakoti siltumizolācijas materiāli, tiek pārstrādāts, nevis nonāk noglabāšanai poligonā. Balticfloc katru ceturksni informē Zaļo jostu par tirgū laisto iepakojuma daudzumu un maksā noteiktu pakalpojuma maksu, kuru Zaļā josta iegulda dalīti šķiroto atkritumu infrastruktūras izveidē, tas ir, lai patērētājiem būtu pieejami atkritumu konteineri izlietotajam iepakojumam. Tāpat Zaļā josta sadarbībā ar kādu no atkritumu apsaimniekotājiem nodrošina, ka šie dalīti šķirotie atkritumi tiek izvesti un maksimāli daudz pārstrādāti. Vienlaikus ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi ir atbildīgi arī par sabiedrības izglītošanu.
Latvijā ražotāju atbildības sistēmas īstenošanu kontrolē Valsts vides dienests. Attiecīgi Zaļā josta sniedz atskaites Valsts vides dienestam par to iepakojuma daudzumu, ko tirgū laidis Balticfloc un kas ir savākts un nodots pārstrādei. Bet Balticfloc ir atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksāšanas, jo tas līdzfinansē šķirošanu un pārstrādi caur ražotāju atbildības sistēmu.
Ražotāju atbildības sistēma tekstila izstrādājumiem
Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem ik gadu Eiropas Savienībā tiek izmests ap 12,6 miljoniem tonnu tekstila, tas ir, gadā viens cilvēks izmet vidēji 15 kilogramus. Šai nozarei ir ceturtā augtākā ietekme uz vides un klimata pārmaiņām, ko pārspēj vienīgi pārtikas ražošana, būvniecība un transports. Pašreizējā realitāte ir tāda, ka tikai 1% procentu apģērba pārstrādā atkārtotai izmantošanai.
Pēdējos gados uzvaras gājienu turpina "ātrā mode" – saražoto tekstila izstrādājumu daudzums pieaug, bet to lietošanas ilgums samazinās un arvien vairāk tekstila nonāk poligonos. Pērn CleanR aptuveni no 200 tekstila konteineriem savāca vairāk nekā 550 tonnu tekstila, taču tā ir ļoti maza daļa no tā, kas nonāk Latvijas tirgū. Arī Eiropas Savienības dati liecina, ka tekstila šķirošana kopienas valstīs notiek lēni, proti, pašreiz tiek sašķiroti, savākti, tālāk izmantoti un tajā skaitā arī pārstrādāti aptuveni 22% tekstila.
Eiropas Savienības līmenī atbilde uz šo tendenci ir tekstila ražotāju atbildības sistēma, kas Latvijā stāsies spēkā šāgada 1. jūlijā. Tā paredz, ka ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem būs jāmaksā dabas resursu nodoklis 0,50 eiro par vienu tirgū laistā tekstila izstrādājuma kilogramu. Lai uzņēmumu no šīs maksas atbrīvotu, tam jāiesaistās tekstila atkritumu apsaimniekošanā.
Ko drīkst izmest tekstila konteineros?
Tekstila šķirošanas konteinerā drīkst ievietot visu veidu apģērbu, apavus un mājas tekstilu, piemēram, palagus, aizkarus vai dvieļus, kas pašam ikdienā vairs nav nepieciešami, taču ir labā stāvoklī. Drēbēm un apaviem jābūt tīriem, sausiem, bez pelējuma pazīmēm, nesaplēstiem un derīgiem turpmākai izmantošanai. Ir pieļaujams tekstils ar nelielu traipu vai caurumu, ko var viegli izlabot.