Ar Krievijas kolēģi prezidentu Sergeju Medvedjevu viņi vienojās izveidot abu valstu vēsturnieku komisiju. Tās uzdevums būtu pētīt strīdīgos pagātnes jautājumus.Vēsturnieki tikās vairākas reizes. Vienojās, ka iesākumā necilās tematus par Otro pasaules karu, bet pētīs starpkaru periodu. Bija nolemts, abām pusēm saliekot kopā arhīvu materiālus, izdot dokumentu krājumu. Latvijas vēsturnieki varākkārt brauca meklēt dokumentus arhīvos Maskavā. Viņu kolēģi ieradās Rīgā.
Šogad 16.martā apritēja divi gadi, kopš Krimā notika referendums par pussalas pievienošanu Krievijai. Šie notikumi Ukrainā bija iemesls, kāpēc darbu pārtrauca Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisija. 2014.gadā pēc asiņainajiem notikumiem Ukrainā Eiropa un citas pasaules valstis pret Krieviju ieviesa sankcijas. Arī Latvijas vēsturnieki pēc komisijas locekļa Valtera Ščerbinska ieteikuma nolēma sadarbību ar Krieviju iesaldēt.
"Katram ir kaut kāda vērtību skala dzīvē. Un ir lietas, kas ir svarīgākas un ir lietas, kas ir pakārtotas. Un šajā gadījumā pieņemot lēmumu apturēt šo sadarbību mēs ļoti labi apzinājāmies, uz ko mēs ejam. Mēs apzinājāmies to, ka esam ieguldījuši ļoti lielu darbu krājumā un konkrēti es esmu četras reizes bijis Maskavā. Un dabiski - tas cilvēciski un kā zinātniekam nebija patīkami, bet, no otras puses - bija viegli, redzot to situāciju, kas veidojās un kāda bija lielas daļas Eiropas un arī Latvijas iedzīvotāju reakcija uz šiem notikumiem. Mums likās amorāli turpināt sadarboties it kā nekas nebūtu noticis," skaidroja darbību apturējušās vēsturnieku komisijas bijušais loceklis Valters Ščerbinskis.
Arhīvos Maskavā palika tūkstošiem dokumentu kopiju, ko bija atraduši Latvijas vēsturnieki. Pēc šī lēmuma Krievijas puse tos atdot vairs negribēja. Pagāja gads un 2015.gada rudenī vairākos Krievijas medijos pēkšņi parādījās ziņas, ka Latvija esot gatava atjaunot vēsturnieku komisijas darbu.
Vēsturniekiem Rīgā tas bija liels pārsteigums. Komisijas vadītājs Antonijs Zunda sasauca ārkārtas sanāksmi un informēja, ka bijis Maskavā. Ticies ar Krievijas komisijas vadītāju Aleksandru Čubarjanu. Runājuši par iespēju saņemt sakopētos dokumentus.
"Viņš man zvanīja kāda piecas sešas reizes no 2015.gada jūnija līdz oktobrim. Vairākkārt. Runa bija par to, ka es braukšu, ja viņi apsola, ka šīs dokumentu kopijas, ko esam pasūtījuši, viņi iedos. Viņš apsolīja, ka viņš to izdarīs. Pēc nolikuma man nav jāinformē komisijas locekļi, ka gribu tikties ar otras puses komisijas vadītāju un pārrunāt kaut kādus jautājumus," skaidrojis Zunda.
Viņš priecājas, ka dokumetus Krievija tomēr atsūtījusi, bet viņa viesošanās Maskavā vēsturnieku starpā izraisīja šķelšanos. Ščerbinskis un Daina Bleiere no komisijas aizgāja. Bleiere paudusi, ka "komisija ir kolektīva institūcija. Tas nozīmē, ka jebkādas darbības ir jāsaskaņo ar komisijas locekļiem. To varēja iztulkot un es pieļauju, ka tas tika iztulkots arī kā zināms signāls par mūsu nekonsekvenci."
Nemierā ar vadītāja darba stilu ir arī palikušie vēsturnieki. Ainārs Lerhis uzskata, ka starptautiskās sankcijas ir atstājušas iespaidu uz Krieviju un tāpēc politiķi Maskavā ar dažādiem viltīgiem gājieniem cenšas atrast veidus kā sašķelt Eiropas vienotību.
Krievijas puses komisijas vadītājs Aleksandrs Čubarjans tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem Krievijas vēstures politikas veidotājiem. Čubarjans vadījis starpvalstu komisijas ne tikai ar Latviju, bet arī Lietuvu, Vāciju un Ukrainu. Klāt ir gandrīz visās svarīgās sanāksmēs, kur apspriež vēstures jautājumus. Čubarjans palīdz prezidenta Vladimira Putina plānam ieviest vienotu pareizo skatījumu uz vēsturi un Krievijas lomu tajā. Čubarjans ir viens no vadošajiem vēsturniekiem, kurš Valsts domes priekšsēdētāja Sergeja Nariškina vadībā izstrādā jauno Krievijas skolu vēstures grāmatu.
No Krievijas arhīviem atsūtīto dokumentu pētīšana uzticēta Kara muzeja direktora vietniekam Jurim Ciganovam. Akadēmiskajā vidē pieņemts šādus starptautiskus pētījumus sagatavot, abām iesaistītajām pusēm vienojoties. Arī komisijas nolikumā teikts, ka materiālus var publicēt tikai pēc saskaņošanas ar Krieviju. Tāpēc četru aizgājušo vēsturnieku vietā komisijas vadītājs izraudzījis jaunus un nolēmis darbu turpināt.
"Pagājušo otrdien bija sēde, kurā tika apstiprināti jaunie komisijas locekļi un Zundas kungs parakstīja vēstuli Čubarjanam, kurā viņš aicina Krievijas kolēģus – darba grupas pārstāvjus, lai viņi ierodas Rīgā apspriest jautājumu par šo darbu pabeigšanu pie dokumetu krājuma. Atbildi vēl neesmu saņēmis. Tad jau viņi paziņos – grib viņi braukt uz Rīgu vai negrib braukt uz Rīgu. Grib turpināt darbu vai negrib," pastāstījis Valsts prezidenta kancelejas pārstāvis, darbību apturējušās vēsturnieku komisijas sekretārs Valdis Kuzmins.
Savukārt Zunda izteicies, ka neredz kļūdu, vienpersoniski dodoties uz Maskavu. Viņš gan komisijas darba iesaldēšanu bijusi pareiza.
"Es arī pats nobalsoju par to, ka vajag iesaldēt. Tādā emociju līmenī... Tajā, kā Krievija tur uzvedās.. Kā tas konflikts attīstījās. Likās, ka japauž savs viedoklis un es tam arī piekritu, ka to vajadzētu darīt. Bet pēc gada es redzēju, ka komisijas nolikumā nospraustie uzdevumi ir citi. Tie nav saistīti ar Krimas konflikta risināšanu vai Krimas aneksijas jautājuma risināšanu. Ka to risina Ārlietu ministrija, valdība, Eiropas Komisija, parlaments. Bet mūsu komisija to nevar ne kā atrisināt, ne arī kā saasināt," klāstījis vēsturnieku komisijas vadītājs.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs (Vienotība) vadīja toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera kanceleju, kad Latvija un Krievija vienojās par vēsturnieku komisijas izveidošanu. Tad strikti nolemts, ka komisijas darbu un arī pētāmās tēmas izvēlēsies tikai paši vēsturnieki. Bez politiķu ietekmes. Tāpēc arī komisijas darba organizēšana esot tikai un vienīgi viņu pašu izšķiršanās.
Pašlaik, komentējot attiecības ar Krieviju, Rinkēvičs atzinis, ka "nekas jau īpaši saistībā ar Krimas pretlikumīgu aneksiju jau nav arī mainījies. Vai šis ir tas brīdis tagad pēkšņi atjaunot komisijas darbu – nu, nezinu. Nezinu, kas būtu tik fundamentāli mainījies šobrīd kopējā Eiropas Savienības – Krievijas un Latvijas Krievijas attiecībās. Bet vēlreiz – tā tomēr ir neatkarīga komisija un ir uz katra komisijas locekļa sirdsapziņas – darīt to vai nē".
Kā stāstījuši paši vēsturnieki, saņemtie dokumenti lielus pārsteigumus un sensācijas nesagādās. Lai arī Krievijas komisijas vadītājs Čubarjans publiskās intervijās lepojas, ka Krievijas arhīvi esot atvērti un kā pozitīvo piemēru piemin tieši mūsu vēsturnieku darbu tajos, tas neatbilst patiesībai.
Arhīvi Maskavā joprojām darbojas pēc saviem iekšējiem noteikumiem un var paši izvēlēties, kurus dokumentus vēsturniekiem izsniegt un kurus nē.
Starp citu Krievijas puses komisijā strādā arī Federālā drošības dienesta arhīva direktors. No šīs iestādes Latvijas vēsturnieki prasīto unikālo dokumentu vietā esot ieguvuši vien pāris publiski pieejamus vecu avīžu izgriezumus un PSRS vadoņu uzrunu atreferējumus, vēstīja Nekā personīga.