Bijušais ģenerālprokurors intervijā apvienības "Vienotība" izdevumam atzīst, ka Latvijā joprojām ir problēmas ar tiesiskumu, taču viņš nekādā ziņā negribētu teikt, ka Latvija nebūtu tiesiska valsts – likumu un starptautisku konvenciju ievērošanas ziņā viss ir kārtībā, taču izpildījums bieži vien ir tāds, ka par to joprojām ir jārunā.
Uz jautājumu par iemesliem, kāpēc ir izveidojusies šāda situācija, Maizītis norāda, ka iemesli ir loģiski, proti, veidojās jauna valsts, un, tikai izejot vairākus posmus, cilvēki iemācās dzīvot demokrātijā.
"Mēs dzīvojām totalitārā režīmā, un arī pirms okupācijas bija Ulmaņa apvērsums, mēs nevaram runāt par demokrātiju, jo nav jau īsti pieredzes. Kāds ir kaut kur pamācījies, kāds kaut ko palasījis, bet daudzas lietas tā īsti vēl nemaz nefunkcionē. Padomju izglītības rēgs vēl arvien traucē. Arī juristu vide – cilvēki, kas strādā prokuroru amatos, tiesnešu, izmeklētāju, advokātu amatos... Tā ir korporatīva vide, šie cilvēki izglītību ieguvuši pārsvarā vienā juridiskajā fakultātē, visi sēdējuši blakus solos. Vieni kopā šņabi dzēruši, citi saprecējušies, vienā brīdī viņš ir izmeklētājs, prokurors, pēc tam tiesnesis... Grūti distancēties no agrākas draudzības vai vienkārši pazīšanās, nav jau nemaz jāuzpērk, vienkārši aiziet pie kursabiedra un aprunājas, mēģina pārliecināt," uzskata Maizītis.
Viņam savulaik ir bijusi iespēja iepazīties ar citu stabilu valstu praksi, piemēram, Kanādas – tur brīžos, kad pietrūkst prokuroru, valsts var pieņemt uz laiku darbā advokātus, viņi godprātīgi pilda šos pienākumus un pēc tam atkal atgriežas advokāta darbā. Savukārt Latvijā šādu sistēmu būtu grūti iedomāties, jo šeit visur tiek meklēti paziņas.
"Es nesaku, ka visās situācijās, bet tas ieradums ir saglabājies. Es arī esmu bijis tādās situācijās, kurās būtu jāpalīdz, bet pat draugam es to neesmu darījis. Un īsti draugi to saprot," uzsver bijušais ģenerālprokurors.
Runājot par finansiāli ietekmīgu cilvēku mēģinājumiem realizēt savu ietekmi ne tikai caur politiskajām partijām, bet arī caur tiesībsargājošajām institūcijām, Maizītis norāda, ka pēdējie gadi lielā mērā ir parādījuši, kā šī ietekme notiek.
Viņš bijis tādās situācijās, kad sapratis, ka, pieņemot kādu juridisku lēmumu, var sagaidīt negatīvu politiķu attieksmi. Tas notiek brīžos, kad izmeklēšana pietuvojas sfērai, kur veidojas naudas un politikas saplūšana. Šādi apstākļi apdraud demokrātijas funkcionēšanu, klāsta Maizītis.
"Kāpēc kādai daļai sabiedrības ir lielākas iespējas ietekmēt izmeklēšanu vai aizsargāt sevi, bet citai daļai tādu iespēju nav? Un šo procesu attīstība ir labi redzama mūsu valsts vēsturē – 90.gados, kad notika pārdale un privatizācija. Daudz kas bija atkarīgs no tā, kurā vietā vai amatā atradās kurš cilvēks, kādi likumi un kam par labu tika pieņemti; lai arī bieži vien viss bija likumīgi, sākās nevienlīdzība. Šie procesi ieilga, privatizācija notika pārāk ilgi, un izvērtās savstarpējā cīņa par to, kurš šajā procesā iegūs vairāk. Un attiecību noskaidrošanā tika iesaistītas arī tiesībsargājošās iestādes. Es domāju, ka paies vēl daudzi gadi, līdz izaugs bērnu bērni un tad varbūt šīs problēmas aizmirsīsies," stāsta Maizītis.