Tāpēc vairāku novadu lauksaimnieki sadarbībā ar biedrību Cēsu rajona zemnieku apvienība sagatavojuši ārkārtas vēstuli, ko nosūtījuši Valsts meža dienestam, Zemkopības ministrijai, Latvijas Zemnieku federācijai un vēl citām organizācijām.
"Arī es atsaucos uz ārkārtas vēstuli, jo mūsu saimniecībā vislielākos postījumus meža cūkas ir nodarījušas zālājiem. Meža cūkas ir palikušas ļoti bezkaunīgas. Ja iepriekšējos gados pa kādai atnāca, tad šogad tas jau bija bars, kurā ir 14 un vairāk cūku. Visvairāk tās mūs apciemoja pavasara pusē. Pavasarī vīrs aizbrauca un nošļūca zālājus pirmo reizi. Brauca otrreiz - atkal viss bija izrakāts. Tīrumus nāksies pārstrādāt, jo ar tehniku, lai nopļautu zāli, virsū tikt nevar. Tehniku var tikai salauzt. Nāksies izpostītās zālāju platības diskot vai pārart un zālājus sēt no jauna. Tā noteikti ir vairāk nekā 10 hektārus liela platība. Tas nozīmē, ka nāksies ieguldīt ne tikai papildu darbu, bet arī līdzekļus degvielas un zālāju sēklu iegādei, kā arī tehnikas amortizācijai. Mednieki jau brauca mums palīgā, jo esam noslēguši ar viņiem līgumu. Divas dienas pasēdēja - nekā. Tiklīdz aizbrauca - cūkas klāt," stāsta Stradu pagasta zemnieku saimniecības Jaunkapenieši saimniece Līga Strade.
Arī citviet zemnieki stāsta, ka, braucot ar tehniku pa cūku rakumiem, tiekot bojāta tās ritošā daļa, lauztas piekares, vālotāji un pļaujmašīnas. Praktiski uz vienu hektāru nākoties izlietot divus nažu komplektus, kas naudas izteiksmē esot no 24 līdz 30 latiem. Ciešot arī pļāvēju veselība. Arī tad, ja lauku aparot, tas vairākus gadus neesot tik gluds, kā vajadzētu. Dažviet uz hektāra esot no 50 līdz pat 250 rakumiem.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību un iekšējās kontroles jautājumos Laimonis Kļaviņš stāsta, ka virsmežniecības teritorijā šogad esot plānots nomedīt 1836 meža cūkas. To skaits šogad praktiski neesot īpaši lielāks par iepriekšējiem gadiem. Vienīgi šobrīd lielajām cūkām klāt nākusi jaunā paaudze.
"Ja zemnieki vēlas, lai viņu apsaimniekojamās platības apmedītu un vairāk vai mazāk aizsargātu, tad obligāta prasība ir slēgt līgumu ar medniekiem. Tomēr esmu dzirdējis no zemniekiem, ka viņi grib lauzt šos līgumus, bet mednieki arī ir tikai cilvēki. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, arī pēc gaļas uz mežu neviens tā neskrien. Medniekam būtībā tas ir dārgs prieks. Viņi jau iespēju robežās cenšas sargāt zemnieku laukus. Var jau pateikt, ka lauzīs līgumu, bet tad tas nozīmē, ka medniekam likumdošanas izpratnē vairs nebūs tiesību iet sargāt šos laukus. Tas ir koks ar diviem galiem," uzskata L.Kļaviņš. Šobrīd nebūtu ētiski atšaut arī sivēnmātes to saudzēšanas periodā.
"Liela nozīme komunikācijai starp zemniekiem un medniekiem. Tiklīdz nonākam līdz postījumiem, sākas latviešiem raksturīgā asāku vārdu apmaiņa. Vajadzētu būt saprotošiem, jo no mūsu dienesta puses ir darīts viss. Arī licences ir izsniegtas lielā skaitā. Medniekiem esmu teicis, ja viņi atšaus savus plānotos limitus, tad no mūsu puses absolūti nebūs nekādas pretestības, lai saņemtu vēl papildu atļaujas. Tas nozīmē, ka mednieki var medīt meža cūkas neknapinoties," saka L.Kļaviņš.
Ārkārtas vēstulē lauksaimnieki iesaka izveidot karti ar lielāko postījumu vietām un rast atbalstu no Medību fonda medniekiem postījumu novēršanai. Noteikt uz diviem gadiem izņēmumu, ka mednieks var šaut meža cūkas tuvāk savai dzīvesvietai laukos, jo bieži mednieki ir biedrībās, kuru teritorijas ir tālu no dzīvesvietas. Mednieks pa tālruni varētu pieteikties tuvākajam mednieku biedrības vadītājam un paziņot, ka vēlas medīt savā zemē, kā arī informēt par medību rezultātu. Savukārt zemes īpašnieki varētu palīdzēt pagatavot pārvietojamus novērošanas torņus. Ieteikums ir arī atcelt biedrībās iekšēji noteiktās soda naudas par nošautām meža cūkām - sivēnmātēm.