Šī obligātās sadalīšanas un privatizācijas shēma ļoti atgādina to, kas ir jau ir uzspiesta Latvenergo. Lēmums par Latvenergo sadalīšanu valdībā ir pieņemts jau janvārī. Tas ir MK rīkojums nr. 12. Tā īstenošana ir uzticēta Ekonomikas ministrijai, kas ar to aktīvi nodarbojas, kamēr valsts iedzīvotāju uzmanība ir pievērsta citiem jautājumiem.
Oficiālais Latvenergo sadalīšanas pamatojums - tā saucamā trešā Eiropas enerģētiskā pakete. Tas esot vajadzīgs, lai rūpētos par patērētāja interesēm, tālab jāsadala monopols, iekļaujot to brīvajā tirgū. Tas, ka Latvijas gadījumā brīvais tirgus nozīmēs nevis lētāku, bet dārgāku elektrību, Latvenergo sadalītājus neinteresē.
Kādā veidā notiek rūpes par patērētāja interesēm, ja viņš galarezultātā iegūst nevis lētāku, bet dārgāku preci, to neviens izskaidrot nevar.
Neoficiāli izskan aizdomas, ka Latvenergo sadalīšana ir nepieciešama, lai to privatizētu. Atkal ne visu, bet garšīgāko daļu - lielāko Latvijas dabas bagātību mūsu Daugavas HES kaskādi. Zīmīgi, ka Vienotības Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš to atklāti pieļauj, sakot, ka pēc tam, kad Latvenergo būs sadalīta, nebūs argumentu, lai neprivatizētu tā ražojošo daļu. Ražojošā daļa - tā ir Daugavas HES un Rīgas TEC.
Shēma atkal ļoti līdzīga tai, ko uzspiež Latvijas dzelzceļam, - uzturamā infrastruktūra un finansiāli neizdevīgie pasažieru pārvadājumi paliek uz valsts kakla, bet rozīnītes aiziet investoram. Man kā Latvijas pilsonim, kuram arī teorētiski pieder sava mazā daļiņa Latvijas dzelzceļa un Latvenergo, šādi darījumi šķiet ekstrēmi neizdevīgi. Neredzu nekādu motivāciju, kādēļ Latvijas valstij būtu jāšķiras no Latvenergo, Latvijas dzelzceļa vai Citadele bankas, ja mums tas nav izdevīgi.
Domāju, tie ir meli, ka Latvijai ir obligāti jāsadala un jāprivatizē savi valsts uzņēmumi. Drīzāk šo pasākumu par obligātu un Eiropas uzspiestu izrāda kāda domubiedru grupa, kas tos grib sagrābt sev, vai būt starpnieki šajā privatizācijā.