"Mēs gribētu, lai šī diena ir tikai klusa piemiņas diena, bet dažādu iemeslu dēļ tas tā nav izveidojies. Līdz ar to mēs varam gribēt vai negribēt, rakstīt vai nerakstīt, ārzemju medijos 16.marts izskan tā, kā izskan," atzīst Pētersone.
Latvijas Institūta mērķis ir veicināt Latvijas pozitīvo tēlu, bet Latvijas Institūts preses relīzi par 16.martu nerakstīs, norādīja Pētersone. Izmantojot katru iespēju, institūta darbinieki, protams, skaidro, kas bija Latviešu leģions, skaidro, ka Otrā pasaules kara laikā mums nebija savas valsts un okupētā Latvija nevarēja pasargāt savus iedzīvotājus no iesaukšanas svešās armijās un citās grūtās situācijās.
Diemžēl šī cīņa starptautiskajā mediju telpā izvēršas ļoti nevienlīdzīga. Spēki, kas ir ieinteresēti Latvijas nomelnošanā un diskreditācijā, var izmantot daudz lielākus resursus nekā mēs, atzīst Latvijas Institūta direktore.
Savukārt par 18.februāra referendumu, kurā tika balsots par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja piešķirt krievu valodai otras valsts valodas statusu Latvijā, Rietumu presē bija diezgan maz un īsas publikācijas. Iespējams, tas bija tāpēc, ka žurnālisti apzinājās, ka referendums bija Latvijas iekšpolitikas jautājums. Iespējams, žurnālisti nezināja, kā traktēt referenduma tēmu, jo Rietumeiropas valstīs pašās ir nacionālo minoritāšu problēmas, bet Latvija savus "mājas darbus" līdz šim ir veikusi.
Vairāk par referenduma tēmu rakstīja Krievijas prese. Izņemot radiostaciju Eho Moskvi un dažus citus objektīvus ziņu avotus, publikācijas bija klišejiskas, rejošas un nosodošas. Bet tām, kā ir atzinuši politologi, bija savi iekšpolitiski iemesli - Krievijas prezidenta vēlēšanas. Šajās publikācijās bija retorika, ko Krievija attiecībās ar Latviju piekopj jau gadiem ilgi dažādu Krievijas iekšpolitisku iemeslu dēļ. "Šādas publikācijas turpina parādīties, bet mēs ceram, ka tās tomēr nopietni neietekmēs Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecības ilgtermiņā," atzina Pētersone.