Noskaidrots, ka visvairāk veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē Luksemburga, kura atvēl 6023 eiro, Vācija - aptuveni 4000 eiro -, Nīderlande - 3983 eiro -, Zviedrija - 3937 eiro -, kā arī Īrija - 3922 eiro. Vismazāk uz vienu iedzīvotāju atvēl Rumānija - 816 eiro -, kurai cieši seko Latvija ar 1030 eiro. Vidēji Eiropā tēriņi 2015.gadā bija 2781 eiro. Tikmēr Šveicē, kura ir ārpus ES, tie bija 5354 eiro, bet Norvēģijā - 4681 eiro. Pārējās Baltijas valstis uz vienu iedzīvotāju atvēlēja vairāk nekā Latvija: Igaunija - 1348 eiro, bet Lietuva - 1364 eiro.
Attiecībā uz izdevumiem pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijai izdevumi bija 5,6%, Lietuvai - 6,5%, bet Igaunijai - 6,3%. ES vidēji pagājušajā gadā tie gan bijuši 9,9% no IKP, salīdzinot ar 8,7% 2005.gadā. Pētnieki prognozē, ka visās valstīs veselības aprūpes izdevumu daļa IKP turpmākajos gados palielināsies, galvenokārt saistībā ar sabiedrības novecošanu un jaunu diagnostikas un ārstniecības tehnoloģiju izplatīšanu, kā arī valdības būs arvien vairāk spiestas reaģēt uz pieaugošajām ilgtermiņa aprūpes vajadzībām.
Tāpat pētījumā konstatēts, ka paredzamais mūža ilgums ES dalībvalstīs kopš 1990.gada ir pieaudzis par vairāk nekā sešiem gadiem, proti, no 74,2 gadiem 1990.gadā līdz 80,9 gadiem 2014.gadā, taču vēl joprojām pastāv atšķirības gan starp valstīm, gan pašās valstīs. Cilvēki Rietumeiropas valstīs, kurās ir ilgākais paredzamais mūža ilgums, joprojām dzīvo vidēji astoņus gadus ilgāk nekā cilvēki Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kurās ir īsākais paredzamais mūža ilgums.
Veselības aprūpes un paredzamā mūža ilguma ziņā valstīs joprojām pastāv liela nevienlīdzība starp cilvēkiem ar augstāku izglītības un ienākumu līmeni un nelabvēlīgākā situācijā esošiem cilvēkiem. Tas lielā mērā ir izskaidrojams ar dažādu pakļautību veselības riskiem, kā arī nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvai aprūpei, norādījuši pētījuma autori. Viņi arī uzsvēruši, ka Latvijā, Lietuvā, Bulgārijā un Rumānijā ir viszemākais paredzamais dzīves ilgums, savukārt Igaunija šajā jomā ir uzslavēta, jo veikusi ievērojamu progresu situācijas uzlabošanā.
Tomēr Baltijas valstīs joprojām saglabājas liels atklāto vēža gadījumu skaits. Piemēram, visās Baltijas valstīs un Skandināvijas valstīs atklāts, ka ļoti liels skaits vīriešu sirgst ar prostatas vēzi. Tāpat Ungārijā, Horvātijā, Grieķijā, Polijā un Latvijā ir salīdzinoši liels atklāto plaušu vēža gadījumu skaits, kas saistīts ar aktīvo smēķēšanu.
Lietuvā, Slovēnijā, Ungārijā, kā arī Latvijā joprojām ir ļoti augsts pašnāvību skaits. Pētnieki gan norādījuši, ka Igaunijā un Latvijā pašnāvību skaits samazinās, taču tas joprojām ir ļoti augsts. Tāpat Latvija, Igaunija un Luksemburga ierindojušās pirmajās vietās saistībā ar jaunatklātiem HIV gadījumiem.
Savukārt, lai gan visā ES krītas alkohola patēriņš, tas pēdējo gadu laikā pieaudzis Beļģijā, Bulgārijā, Maltā, Polijā, Zviedrijā, Lietuvā, kā arī Latvijā. Zīmīgi, ka mazāk nekā 50% aptaujāto respondentu Portugālē, Lietuvā un Latvijā atzinuši, ka ir pie labas veselības.
Kopumā pētnieku ieskatā lielākajā daļā ES valstu aprūpes kvalitāte pārsvarā ir uzlabojusies, taču joprojām pastāv atšķirības. Uzlabojoties dzīvībai bīstamu stāvokļu, piemēram, sirdstriekas, insulta un dažu vēža veidu, ārstēšanai, ir pieauguši izdzīvotības rādītāji, tomēr daudzās valstīs būtu jāuzlabo akūtu un hronisku slimību pacientu aprūpes labākās prakses pārņemšana.
Iedzīvotāju veselības pakāpenisku uzlabošanos un nevienlīdzības mazināšanos veselības aprūpes jomā var panākt, arī nodrošinot vispārēju piekļuvi kvalitatīvai aprūpei. Lielākā daļa ES valstu ir nodrošinājušas vispārēju veselības aprūpes izmaksu segumu, kas aptver pakalpojumu pamatkopu. Tomēr joprojām četrās ES dalībvalstīs - Kiprā, Grieķijā, Bulgārijā un Rumānijā - 2014.gadā vairāk nekā 10% iedzīvotāju veselības aprūpes izmaksas netika regulāri segtas.
Tāpat 2014.gadā visās ES dalībvalstīs iespējamība, ka nabadzīgu cilvēku medicīniskās vajadzības netiktu apmierinātas finansiālu iemeslu dēļ, bija vidēji desmit reizes lielāka nekā turīgiem cilvēkiem. Palielinoties neapmierinātu aprūpes vajadzību skaitam, var pasliktināties skarto iedzīvotāju veselības statuss un līdz ar to palielināties nevienlīdzība veselības aprūpes jomā.
Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi veselības aprūpei, dažādos valsts ģeogrāfiskajos apgabalos vajadzīgs pietiekams skaits dažādu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, pausts pētījumā. Kopš 2000.gada ārstu skaits uz vienu iedzīvotāju gandrīz visās ES valstīs ir pieaudzis vidēji par 20%, tomēr speciālistu skaits pieaudzis straujāk nekā vispārējās prakses ārstu skaits, tāpēc ES dalībvalstīs šobrīd ir vairāk nekā divi ārsti-speciālisti uz katru vispārējās prakses ārstu.
Daudzās valstīs ir ilgstošas vai pieaugošas problēmas saistībā ar ārstu nevienlīdzīgu ģeogrāfisko sadalījumu, kā dēļ lauku un tālākos reģionos dzīvojoši cilvēki bieži vien nesaņem pietiekamu aprūpi. Daudzas ES dalībvalstis pēdējos gados ir veikušas pasākumus, lai stiprinātu primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pieejamību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas, mazinātu nevienlīdzību aprūpes piekļūstamībā un novērstu nevajadzīgas hospitalizācijas gadījumus.
Ņemot vērā sabiedrības novecošanu un stingros budžeta ierobežojumus, ES valstu veselības aprūpes sistēmās būs vajadzīgi pamatīgi pielāgojumi, lai veicinātu veselīgākas vecumdienas un iekļaujošākā un uz pacientu orientētākā veidā risinātu pieaugošās un mainīgās veselības aprūpes vajadzības, uzskata pētnieki.
Viņi arī norādījuši, ka veselības aprūpes sistēmas būs jāuztur arī fiskāli ilgtspējīgas. Lai ar ierobežotiem resursiem spētu apmierināt augošo pieprasījumu, būtiski svarīgi būs uzlabot slimnīcu, zāļu, administratīvo un citu veselības aprūpes tēriņu efektivitāti.