Ministre norāda, ka Satversmes tiesas (ST) atzinums, ka patlaban valstī noteiktais minimālā ienākuma līmenis 64 eiro mēnesī neatbilst Satversmei, ir vēsturisks, taču vienlaikus uzsver, ka lēmums nav pārsteigums, jo par nepieciešamību GMI celt tiek runāts gadiem, tomēr pabalsts tā arī nav palielināts.
"Ir panākta vienošanās ar pašvaldībām, ka no 2021.gada tās piekrīt GMI celt līdz 80 eiro, tomēr visticamāk būs jāsēžas pie galda un jārunā par daudz straujāku celšanu, ne tikai līdz 80 eiro," uzskata Petraviča.
Ministre norāda, ka 80 eiro nav tas, ko sagaida ST vai tiesībsargs. "Tagad noteikti būs jārunā vēlreiz šie jautājumi, jāsēžas vēlreiz pie galda, jāvienojas un jāliek 109 eiro 80 eiro vietā, nu, protams, būs diskusija, kurš un par ko maksā. Satversmes tiesas lēmums ir skaidrs gan mums, gan pašvaldībām, spriedums ir jāpilda, ir jāsauc vēl viena tikšanās un jārunā par to, ka 80 eiro vairs nebūs pietiekami, jo mums būs jāceļ arī minimālās pensijas un sociālā nodrošinājuma pabalsts," pauž Petraviča.
Viņa skaidro, ka Labklājības ministrijas piedāvājums būs 109 eiro, kas izriet no aprēķiniem par sociāla nodrošinājuma pabalsta un minimālo pensiju aprēķinu bāzes celšanu līdz ir 109 eiro, kam 2021.gadā nepieciešami 33,2 miljoni eiro. Tādējādi Satversmes tiesas lēmums būs labs ierocis cīņā par nākamā gada budžetu, kurā tostarp Labklājības ministrija piedāvās minimālo algu celt no pašreizējiem 430 eiro uz 500 eiro mēnesī.
Petraviča atgādina, ka jau pagājušajā gadā viņa piedāvāja GMI celt līdz 99 eiro, un, ja tas būtu izdarīts, tad visticamāk līdz tiesai šis jautājums nebūtu nonācis.
Vienlaikus viņa atgādina, ka pērn valdībā atbalstu neguva minimālā ienākuma līmeņa sistēmas pilnveides plāns, kas paredzēja būtiski celt arī pārējos pabalstus.
"Tas, ko neatbalstīja valdība, to tagad ir pateikusi ST. Mēs jau pagājušajā gadā gājām ar to un cīnījāmies, bet no 30 miljoniem eiro iedeva 10 miljonus eiro, bet tagad no nākamā gada 1.janvāra būs jāsameklē daudz vairāk," uzsver ministre.
Jau ziņots, ka ST secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Ar Satversmes 109.panta tvērumā ietilpstošo sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību.
Tiesa uzsvēra, ka, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.