Latvijā notiek diskusijas par nepieciešamību reglamentēt nākamā ES komisāra kandidāta izraudzīšanās kārtību. Vai tas ir nepieciešams?
Priekšlikums, ko izteica Saeimas Eiropas lietu komisija, ka parlaments ir iesaistīts procesā un tas izsaka savu viedokli, ir apsveicams. Saeimai ir visas tiesības būt iesaistītai. Komisāra izvirzīšanas procedūra ir ļoti savdabīga, vēlāk procesā ir divi veto šķēršļi. Vispirms Eiropas Komisijas prezidents, kurš var teikt, ka šis kandidāts viņam neder, pēc tam Eiropas Parlaments, kurš atkal var teikt, ka konkrētais kandidāts nav piemērots. Ir pienācis laiks, lai procedūra kļūtu sakārtotāka un mazāk spekulatīva. Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas priekšlikums ir labākais no tā, kas dzirdēts.
Lai arī Saeimas komisijas viedoklim būtu rekomendējošs viedoklis, vai tomēr vēlāk, ja nu Eiropas Parlaments izbrāķētu Latvijas parlamenta ieteiktu kandidātu, nerastos sarežģījumi?
Rekomendācija tomēr ir rekomendācija, tas nav kandidāts, par kuru balsots Saeimā. Jautājums paliek Ministru prezidenta kompetencē. Tas, ka Ministru prezidents konsultējas ar Saeimu, ir normāls politisks process un rada mazāk spekulāciju. Tāpat tas neierobežo Ministru prezidentu, jo viņš lielā mērā paliek atbildīgs, lai kandidāta izvēle būtu veiksmīga. Process būs mazāk spekulatīvs - lielāka caurredzamība un skaidrība.
Par spekulācijām runājot, tādas nerimst par jūsu nākotnes plāniem. Saeimas priekšsēdētāja izteikusies, ka esat nolūkojis darbu kādā citā institūcijā ārvalstīs, bet ne Latvijā. Vai tā ir tiesa?
Tā nav taisnība. Šobrīd neko neesmu nolūkojis, man vēl ir vairāk nekā gads laika. Tas ir ļoti, ļoti garš periods. Nākamgad pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām man ir jāsāk domāt, ko darīšu. Tagad ne esmu ko nolēmis, ne man ir piedāvājumi. Vienīgais, ko zinu, ka nebūšu komisārs trešo reizi. Nevaru pateikt, ko darīšu, bet es noteikti atgriezīšos Latvijā.