Pirms nepilniem desmit gadiem Iveta (51) ar lielām bažām sirdī atstāja Alūksnes rajonā savus bērnus, lai kāptu lidmašīnā un dotos uz Īriju. Viņa lidoja pilnīgi viena. Pirmie gadi prasīja gandrīz pārcilvēcisku izturību, taču nu Iveta svešumā iejutusies un šurp pamazām pārnākusi gandrīz visa ģimene.
Kādēļ izšķīrāties doties uz Īriju?
Nevarēju bērnus izskolot un pabarot. Tobrīd jau biju šķīrusies no vīra. Divus gadus «uz grupas sēdēju» pēc muguras operācijas, un man neļāva strādāt. Es jau brīnījos – ar savu veselību četrus gadus Īrijā pēc tam uz lauka nostrādāju. Brīdī, kad tiešām ir bezizeja, visu var izturēt. Pirms tam vēl Latvijā biju strādājusi par pastnieci, saņēmu kādus 20 latus. Man arī agrāk bija saimniecība.
Valsts atbalsts ģimenei Latvijā?
Kapeikas par pieciem bērniem. Laikam kādi 30 lati varēja būt kopā pabalstos.
Pirms desmit gadiem vēl tik daudzi nebrauca uz Īriju. Kā sadūšojāties?
Toreiz nebrauca daudz. Otrreiz jau es noteikti to neizdarītu un to, ko es vispār pārdzīvoju... Kad te bija nelegālās strādāšanas laiks, kad cilvēkus uz ielām tvarstīja, sūtīja atpakaļ... Tad vajadzēja darba atļaujas, nevarēja tā vienkārši iebraukt kā tagad. Pirmo gadu man nebija darba atļaujas, tikai otrajā gadā uztaisīja. Aizbraucot man Latvijā palika bērni, jo bērnus līdzi nevarēja… ( Acis pieriešas asarām.) Sirds ļoti sāpēja. Kur dabūjāt naudu biļetei? Aizņēmos. Maza nauda tā nebija. Man jau arī nauda bija bērniem jāatstāj.
Kam Latvijā bērnus atstājāt?
Meitai. Viņai tad bija 17 gadu, pati vēl mācījās. Man nebija variantu, kā viņus uzturēt. Mazākajam dēlam bija 10 gadu, otram – 14 gadu. Vēl divi dēli pie tēva dzīvoja.
Angļu valodu zinājāt?
Pilnīgi nevienu vārdu nezināju. Pat ne «labdien», ne «uz redzēšanos». Man pazīstamais no Alūksnes teica – neko jau nevajag, tikai iekāp lidmašīnā un brauc. Līdzi man bija tikai darba drēbes, domāju – es jau nekur tāpat neiešu. Jūsu pirmais lidojums? (Pasmaida.) Jā. Viss notika pirmo reizi. Arī pirmo reizi bērnus atstāju vienus pašus. Mans pazīstamais teica, ka man sarunājis darbu zivju fabrikā. Taču atbraucot vīlos – nebija darba. Mani uzreiz aizveda pie latviešiem, sākumā nemaz nebija tādas sajūtas, ka esmu uz svešu zemi atlidojusi. Rudenī vispār bija grūti darbu dabūt – [ar paziņu] meklējām siltumnīcās, bet jau beidzās sezona. Atradām uz lauka. Bija jāvāc, jāmazgā un jāpako kartupeļi, burkāni, puravi.
Vai pirmā nauda likās liela?
Tā man bija ļoti liela nauda, kādu Latvijā mēnesī nebiju saņēmusi, – par pirmajām divām dienām samaksāja 140 eiro. Atceros, aizgāju uz veikalu un līdzināju cenas ar Latvijas cenām. Pirmo algu aizsūtīju bērniem.
Sanāk, ka aizbraucāt no vienas valsts laukiem uz otras laukiem strādāt.
(Pasmaida.) Taču Latvijā ieej savā dārziņā, paravē un ej gulēt. Bet šeit, kad ieraugi tos laukus… Vai sniegs snieg, vai lietus līst, jāstrādā. Darbalaiks bija nenoteikts, pa 70 stundām nedēļā. Parasti – kā pulksten 6 sāka, 23 beidza. Sākumā man maksāja sešus eiro stundā, pēc tam pakāpeniski pielika par 50 centiem.
Vai cilvēki, strādājot tik «trakas» stundas, nesalūst?
Ir cilvēki, kas nodzeras. Taču mēs visi labi satikām. Mums gan bija nešpetns saimnieks, vietējais – katru ceturtdienu mums visiem ar viņu bija jāiet uz krogu dzert. Ja neiesi, varēja no darba atlaist. Jādzer, cik varēja, bet mēs reizēm šmaucāmies. Jameson jādzer. Man kā cilvēkam, kas iepriekš nekad nebija dzēris, tas bija šausmīgākais laiks.
(Visu sarunu ar Ivetu lasiet šodien laikrakstā Diena.)
Karbunkuļvīri. Aizbrauca ne trūkuma dēļ
Ir vēla svētdienas pēcpusdiena, un tikko Dublinā beidzies latviešu tautas deju kopas Karbunkulis mēģinājums. Uz dejošanas nodarbībām šurp pirmoreiz no Ziemeļīrijas ieradies Kaspars Nicmanis (41). Kopš 2010. gada beigām viņš strādā par metinātāju lielā kompānijā Ziemeļīrijā. Viņu darbā svešumā neatdzina trūkums, bet drīzāk vilšanās par jau tā neadekvāti mazo algu kavēšanu darbā. Darbu piedāvājuši viņa draugi. Kasparam nebija ne labu angļu valodas zināšanu, ne arī sertifikāta metinātāja profesijā. «Man draugi teica: nekas, lai tikai braucot šurpu,» atceras Kaspars.
Pirmie trīs mēneši bija ļaunākie manā dzīvē. Bija jāpierod pie visa. Pat vēmiens nāca no tās sadzīves,» atceras Kaspars. Sākumā viņš dzīvoja mājā kopā ar vairākiem cilvēkiem. Metālapstrādes uzņēmumā viņš nu pelna samērā labu algu - 270 mārciņu nedēļā. «Varu atļauties sev ko nopirkt, varu arī nedaudz pafantazēt. Un zeķē naudu lieku,» saka Kaspars, ieskicējot, ka viņam ir tālejošāks plāns, taču to īsti neatklāj. «Laiks rādīs,» viņš saka. Atgriezties Latvijā nevēloties, jo šeit jau esot iedzīvojies, galvenais, ka šeit neesot jādomā - būs, nebūs alga un kāda būs.
Arī Karbunkuļa biedru Andri Miķelsonu (33) uz Īriju neatdzina trūkums, bet gan drīzāk personīgi iemesli. «Man gribējās dzīvē pārmaiņas, tās bija nepieciešamas, taču nebiju domājis, ka tās tik ļoti ieilgs,» viņš atzīst. Šurp viņš atbraucis, tikko robežas atvērušās - jau pirms astoņiem gadiem. Patlaban viņš strādā par šoferi iekšzemes pārvadājumos un, kā saka, uz Latviju braukt pagaidām noteikti negrasās. Viens no galvenajiem jautājumiem - nedrošība par algu.
Cits Karbunkuļa dalībnieks Uģis Daņiļēvičs (27) savukārt uz Īriju, Dublinu, nebrauca peļņā, bet gan zinību nolūkos - viņš studē doktorantūrā analītiskās ķīmijas specialitātē Dublinas pilsētas universitātē. Viņš šurp atbraucis jau 2008. gadā. «Man apmaksā studiju maksu, man te bija stipendija (1500 eiro mēnesī) un jātaisa pētnieciskais darbs,» īsi paskaidro Uģis. Tiesa, nu stipendija beigusies un jādomā par darba meklēšanu. Uģis cer atrast prioritāri darbu savā specialitātē - strādāt par ķīmiķi analītiķi kādā farmācijas kompānijā, nevis ātrajā ēdināšanā vai bārā.
(Visu stāstu lasiet šodien laikrakstā Diena.)
Lasiet rīt Dienā: Par, pret, pelēks. Komentāru apkopojums un analīze. Lasītāju viedokļi par stāstiem no Īrijas – «Kāpēc viņi neatgriežas» – dalās pat vairāk nekā divās nometnēs.
era
Hrena
amba