Savukārt, ja pašvaldība savu vietējo ārstniecības iestādi uztver kā svarīgu argumentu, lai noturētu novadā cilvēkus un nevairotu bezdarbu, tad saprast var arī pašvaldību.
Acīmredzot viens no veidiem, kā šo objektīvo pretrunu risināt, tiešām būtu pārdalīt par labu pašvaldībām daļu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pretī prasot atbildību pašām noteikt, kā šos papildu līdzekļus dalīs: x% vietējai skolai, ko Rīga neuzskata par perspektīvu, y% vietējai slimnīcai utt. Savukārt, ja konkrētā pašvaldība arī tad pamanās saimniekot pāri saviem līdzekļiem, tad valstij ir tiesības pašvaldību finansiāli sodīt.
Protams, šāda vienošanās paredz ticību pašvaldību vadītāju veselajam saprātam. Ņemot vērā nepieciešamību iekarot vietējo vēlētāju sirdis, rodas šaubas, kādēļ gan lai populisms lokālā līmenī būtu mazāk spilgts, nekā vēlot Saeimu. Tomēr atkritiens no trekno gadu ambīcijām skarbajā realitātē reģionu vadītāju līmenim, šķiet, bijis nepastarpinātāks nekā Jēkaba ielas iemītniekiem, tādēļ pašvaldības varētu būt guvušas paliekošāku mācību.