Tiekoties ar protestējošajiem lauksaimniekiem Briselē, jūs izteicāties, ka vajadzētu vienoties ar Lietuvu, slēgt robežu un apturēt brīvo tirgu. Kā tieši jūs to domājat?
Situācija lauksaimniecības tiešmaksājumu jomā mums attīstās ļoti nelabvēlīgi. Lai arī, strādājot pie Kopējās lauksaimniecības politikas iestrādnēm, visos ziņojumos tika runāts par godīguma principu, nekur nebija atšifrēts, kas ar to domāts. Vairāk runāja par aktīvajiem zemniekiem, «zaļajiem tiešmaksājumiem». Manās rokās nonāca Eiropas Komisijas pētījums, kas nav publisks. Visvairāk mani sarūgtināja, ka tajā ir ļoti rūpīgi analizēti visi iespējamie varianti. Izvēlētajam variantam, kas ir mums visneizdevīgākais un pašlaik tiek apspriests, nav nekāda lauksaimnieciska pamatojuma, tā pamatā ir tīrā politika, kas saistīta ar valstu lielumu un ietekmi. Aplūkojamā variantā lielākie ieguvēji ir Rumānija, Polija un Spānija, kur kopā ir aptuveni 100 miljoni iedzīvotāju. Ja paņem viņu deputātu skaitu un agrāro sektoru, šie ieguvēji Eiropai ir politiski ļoti svarīgi, daudz svarīgāki nekā mazās Baltijas valstis. Lai pievilktu mūs līdz tiem 80%, vajadzētu pārdalīt 847 miljonus eiro. Starpība ir 110 miljonu, kas nav milzīga nauda, bet ir politika. Ar ekonomiku šim priekšlikumam sakara nav. Nav arī argumentēta skaidrojuma, kāpēc izvēlēts Latvijai visneizdevīgākais variants. Bija arī piedāvājumi, ka nevienai dalībvalstij nebūtu mazāk kā 80% no ES vidējā, tad Latvija saņemtu 213 eiro uz hektāru, kā arī tika spriests par objektīvajiem kritērijiem, kas Latvijas lauksaimniekiem dotu iespēju saņemt līdz pat 267 eiro par hektāru.
Jūs nevarat uz politisku piedāvājumu atbildēt tikai racionāli, ir jāatbild politiski. 1998. gads, kad Viļa Krištopana valdībā biju finanšu ministrs, vēsturē iegāja ar «cūku kariem». Lauksaimnieki vērsās valdībā ar lūgumu pēc palīdzības, jo valstī uz pārstrādi importēja cūkgaļu no Igaunijas un Somijas. Mēs uz simt dienām piemērojām pretdempinga mehānismu - tas bija liels troksnis, bet atstāja iespaidu. Es personīgi absolūti neaicinu valdību pieņemt šādu lēmumu, tas ir jādara tiem, kas cietīs visvairāk, - zemniekiem un ražotājiem. Jābūt gataviem rīkoties radikāli. Un jāvienojas ar Lietuvu - ja Polija saņem šos lielos maksājumus, mēs un Lietuva reāli atpaliksim. Polijā jau tā ir pazemināts PVN, ja viņiem būs negodīgi augstas subsīdijas, stādieties priekšā, kāds daudzums preču ieplūdīs Lietuvā un arī pie mums.
Vēl, ja skatāmies, kaut kas neiet kopā ar skaitļiem. Komisijas pētījumā pateikts - ja visām dalībvalstīm tiešmaksājumi būtu ne mazāki kā 80% no vidējā, nauda, kas būtu jāpārdala, būtu tikai 847 miljoni septiņos gados. Bet tas neiet kopā ar mūsu skaitļiem, jo, kā esam rēķinājuši, pa septiņiem gadiem, lai tikai Latvija vien sasniegtu 80% no tiešmaksājumu apjoma, nepieciešami 800 miljoni eiro, visai Baltijai - ap 2,5 miljardiem eiro.
EK uzsver, ka Latvijai no jaunās kārtības būšot ieguvumi - «zaļie tiešmaksājumi», mazajiem zemniekiem vienkāršotie maksājumi, jauno lauksaimnieku atbalsta shēmas, atbalsts no globalizācijas fonda. Kā vērtējat šādus apgalvojumus, vai tie tiešām ir ieguvums mūsu zemniekiem vai vienkārši knupītis izsalkušam bērnam, lai tas pārstāj brēkt?
Ja palasa Eiropas presi, viņu attieksme pret jauno tiešmaksājumu politiku ir citāda - Vācijai, Francijai ir skaidrs, ka nekas nemainīsies. Taču viņi uztraucas par «zaļajiem tiešmaksājumiem» - ka 30 % naudas saimniecībai izmaksās tikai tad, ja viņi būs izpildījuši prasības par šo zaļumu. (Uz bioloģiskajām saimniecībām šī prasība neattiecas - red. piez.) Ko tas nozīmē - vismaz 7 % no apstrādājamās zemes nedrīkst lietot nekādus minerālmēslus, ne miglošanu, kas saistīta ar tīro ķīmiju. Piemēram, vāciešu izpratnē tā ir vispār neapstrādāta zeme, viņi vairs neatceras laikus, kad ravēja ar rokām un izmantoja organisko mēslojumu. Otrs - jākultivē vismaz trīs augu šķirnes, lai nebūtu monokultūra, nav gan pateikts, kādās proporcijās. Šis jautājums vēl ir samērā neskaidrs.
Savukārt Eiropas Globalizācijas fondu komentēt vienmēr esmu atturējies. Šis fonds ir virtuāla vienība bez budžeta, kurā naudu piesaista no neizpildītām programmām. Lai gūtu finansējumu no šī fonda, nepieciešams 50 % liels līdzfinansējums, turklāt naudu izmaksā tikai gadījumos, ja vienā nozarē, vienā konkrētā vietā darbu zaudē vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Latvijā nemaz nav tik lielu uzņēmumu. (Jaunā politika paredz, ka šo normu attiecinās uz zemniekiem, kuru bizness būs cietis ES noslēgtu tirdzniecības līgumu lēmumu rezultātā - red. piez.)
Jūs agrāk minējāt, ka ar EK izvēlēto lauksaimniecības tiešmaksājumu variantu vidējai Latvijas lauku saimniecībai pieaugums ieņēmumos būs 15 %, savukārt EK saka, ka kopējais pieaugums naudai būs 50%. Kur rodas šī starpība?
Pie mums lielākoties runā tikai par tiešmaksājumiem uz hektāru, kur tiešām pieaugums būs par 50%. Taču ir no svara, cik daudz saimniecību valstī ir un cik tās ir lielas. Ar 90 eiro uz hektāru tiešmaksājumos mēs tiešām esam pēdējie. Taču, rēķinot vidējos ienākumus uz saimniecību, situācija var izskatīties vēl savādāka. Piemēram, Čehijā maksājums par hektāru ir ap 270 eiro, taču vidējais ienākums uz saimniecību gadā ir 42 000 eiro. Tas nozīmē, ka Čehijā ir lielas saimniecības. Latvijā vidējais ienākums uz saimniecību gadā sanāk ap 2000 eiro. Ja esam sīki sadrumstaloti, vēl saņemam arī mazus tiešmaksājumus uz hektāru, tad vidējā saimniecība Latvijā saņem baigi maz.
Tātad var spriest, ka ES politika vērsta uz atbalstu lielajām saimniecībām un par mazo saimniecību tālāku likteni nav intereses?
Jā, bet vajadzētu būt otrādi. Taču mums joprojām ir vairāk mazo zemnieku saimniecību nekā vidēji Eiropā. Tādēļ arī mums uz saimniecību sanāk piecreiz mazāka nauda nekā igauņiem. Tas demonstrē igauņu varonīgo reformu - robežu atvēršanu, kas nokāva mazos lauksaimniekus. Igaunijā ir vidēji divreiz lielākas saimniecības, Čehijā - divdesmitreiz. Ja pieņemtu modeli, ka Latvijai būtu 80 % no ES vidējiem tiešmaksājumiem, to ienākums vidējai saimniecībai pieaugtu par 37%.
Kopējās lauksaimniecības politikas izstrāde ilga divus gadus, kas tajā piedalījās no Latvijas?
Darba grupās EK ir strādājuši cilvēki no Latvijas, eiroparlamentārieši katrs strādājuši savās politiskajās grupās, taču parlamenta ziņojumos netikām līdz mehānismu apspriešanai. Vēl jau priekšā ir apspriede Eiropas Padomē. Šo risinājumu tiešmaksājumiem uzzinājām tikai jūnijā, jo EK to no mums slēpa. Taču, lai saprastu, kas notiek šodien, ir jāpaskatās pagātnē, un neviens to darīt negrib. Ir jārunā ar cilvēkiem, kas veda sarunas par iestāšanos ES lauksaimniecības sadaļā. Jāatceras, ka Latvija nebija vienīgā, kas iestājās ES tikai ar 25% tiešmaksājumiem, to piemēroja visām desmit jaunajām dalībvalstīm, ar plānu, ka 2013. gadā būs jau 50 %. Taču jāsaprot, kāpēc mēs esam pēdējie. Tur ir vairāki riebīgi faktori. Abas lauksaimniecības reformas, 1991. gadā un 2003. gadā, Latvijai par labu nenāca. Pirmā reforma saistīja tiešmaksājumus ar produkciju, tie, kuri vairāk ražoja, saņēma vairāk naudas. Taču, kad darba ražīgums auga, budžetu bija nosegt grūti. Tāpēc sekoja nākamā reforma - lauksaimniecības maksājumus sadalīja divās daļās, viens bija tiešmaksājums par hektāru, ko var reizi gadā nopļaut un par to saņemt naudu, otrs - piemaksas par ciltslietām un citas. Tā kā references gadi visām ES valstīm bija no 1993. līdz 1995. gadam, kad Latvijā bija tikko kā likvidēti kolhozi, zemi ražas gadi, mēs iestājāmies ar sliktiem rādītājiem. Tagad ražas rādītāji ir paaugstināti, bet par tiem mēs neko nesaņemam atšķirībā no veco valstu zemniekiem, kuriem kopējā lauksaimniecības «aploksnē» tika aprēķināti arī produkcijas rādītāji.
Vai tiešmaksājumi ir labākais lauksaimniecības politikas finanšu instruments, vai tomēr Latvijas zemniekiem ir vēl kādas alternatīvas, uz ko lūkoties?
Lauku attīstības programmā mums ir pieejams 1 miljards eiro, taču uz 1. martu mēs bijām izpildījuši tikai 30% no kopējās summas, tas gan vēl bija tikai gada sākums. Kas man visvairāk nepatika, ka priekšlaicīgas pensionēšanās finansējums apgūts bija jau par 70%, savukārt tas, kas ir pievienotā vērtība, meži, tikai par 3 procentiem. Lielākā problēma ar šo programmu ir līdzfinansējums, jo tas ir nevis tiešmaksājums, bet tiešais grants. ES ietvaros lauku attīstības programma netiek apgūta pat līdz 17%, krīzes gados jau naudu paņēma nost un atdeva enerģētikas programmai, ārkārtas ekonomikas glābšanas plānam. Taču arī šī programma parāda atšķirības - Eiropā kopumā ir 12 miljardi lauku attīstības programmas naudas, tiešmaksājumiem - 30 miljardu. Taču mums ir tieši otrādi - lauku attīstībai septiņos gados ir iedots miljards, savukārt par tiešmaksājumiem - krietni mazāk.
Aktuālajā periodā viena no lauksaimniecības politikas prioritātēm bija lauku tūrisms. Vai jau ir skaidrs, kas ir prioritāte nākamajā periodā?
Par to EK vēl neko nav teikusi. Tas varētu būt nodrošinājums ar pārtiku - ANO programmā World Food aprēķināts, ka uz 2050. gadu pārtiku vajadzēs divas reizes vairāk nekā šogad, ar nosacījumu, ka enerģētikas resursi kļūs dārgāki, izmantojamās zemes paliks mazāk un būs klimata izmaiņas. Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, mūsu drošība un iztikas avots ir piensaimniecība. Atšķirībā no Eiropas mums lauki neizdeg, lopi nav jābaro ar lopbarību, kas lielā mērā sastāv no sojas. Arī tagad eksporta ziņā Latvijā lauksaimniecības produkti ir pirmajā vietā, apsteidzot kokapstrādi. Tāpēc mums piena lopkopībai jābūt prioritātei.