Faktiski tas, ko atbalsta gan Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), ir sociālo iemaksu samazināšana par vienu procentpunktu. Šāda darbaspēka sloga samazināšana vienbalsīgi atzīta par pareizu soli konkurētspējas stiprināšanas virzienā.
Finanšu ministrijā norāda, ka, samazinot sociālo iemaksu likmi par vienu procentpunktu, veidojas negatīva fiskālā ietekme uz valsts kopbudžetu – apmēram 76 miljoni eiro gadā. To plānots kompensēt ar minimālā sociālo iemaksu apmēra ieviešanu, akcīzes nodokļa likmju tabakas izstrādājumiem paaugstināšanu un izmaiņām transportlīdzekļu nodokļos un nodevās, kas veiktas atbilstoši vides mērķiem.
Strīda ābols
Tieši par minimālo sociālo iemaksu ieviešanu paredzami lielākie strīdi. Minimālās sociālās iemaksas nozīmē, ka ikvienam strādājošajam, neatkarīgi no ieņēmumiem, sociālajās iemaksās būs jānomaksā ne mazāk kā 178 eiro, kas ir ekvivalenti iemaksām no minimālās algas. Tas radījis daudzus jautājumus, tostarp viens no sarežģītākajiem un pretrunīgākajiem – kā rīkoties gadījumos, kad strādājošajam ir viena darbavieta, kurā tas strādā uz pusslodzi un saņem pusi no minimālās algas. Labklājības ministrijas ieskatā viens no risinājumiem būtu, ka minimālās sociālās iemaksas samaksā darba devējs.
Tam kategoriski nepiekrīt LDDK. Tās sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns norāda, ka tādā gadījumā, visticamāk, legāls pusslodzes darbs izzudīs un vairosies nelegālā nodarbinātība. Arī LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns uzsver, ka jārod risinājumi, lai minimālo sociālo iemaksu ieviešana nevairotu bezdarbu un ēnu ekonomiku. Viens no LBAS priekšlikumiem ir, ka varētu būt valsts un pašvaldību līdzfinansējums minimālo sociālo iemaksu nodrošināšanai cilvēkiem, kuru ienākumi ir mazāki par minimālo algu. Pie pašreizējās budžeta situācijas gan šādas iniciatīvas īstenošana nešķiet reāla.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 11. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!