Zāles kā patēriņa prece

Kādreiz Skandināvijā, kur tagad strādāju par ārstu, biju nolēmis pamēģinat roku privātajā medicīnā: Protams, 20 000 mēnesī tas ir labi, taču 20 000, jau sākuma stadijā, taču ir vēl labāk! Izturēju 2,5 mēnešus, un neskatoties uz to, ka jau pēc tam solīja 25 000, aizgāju atpakaļ neskatoties. Jo kas par lietu: vissmaz 70% klientu ir mūsu melnie, dzeltenie, kūpinātie, zilie, uz saprāta brāļi, un vismaz 90% no viņiem pamata ir vajadzīga psihiatra palīdzība. un tikai dažim procentiem ir patiešām vajhadzīga augsti kavalificēta speciālista palīdzībo, patiešām smagu un sarežģītu slimību dēļ. Tāpēc viss darbs bija, kā mērkaķošanās sliktas ziepju operas līmemī, kur pamata terapija bija makaronu karināšana uz ausīm, un vates bāšana ausī. Sapratu ka mūsu saprāta brāļi, lai arī ir lieliski aktieri, tpmēr parātiņa pavāji, un to, ka uniersāls aktieris kādā unikālā žanrā (medicina), tomēr nedavelk. Otra, atziņā ir, ka lai neviens man tagad menēģina iestāstīt, ka viņiem nav naudas! Kauna viņiem nav! U

Paceļ roku, kas ir saņēmis rakstā minēto farmaceitisko konsultāciju, aptiekā pērkot, piemēram, citramonu. Vai aspirīnu. Man nekad nav gadījies. Drīzāk kā Drogās nopenterē kaut ko par kādiem īpašiem piedāvājumiem.

Recepšu zāles domātas tikai papildus naudiņas no nabaga slimnieka. Jebkurš normāls vidusskolnieks var atrast lētākus antibiotiķus, nevis tikai tos, ko izraksta ārsts. Uz receptēm būtu jābūt tikai atkarību izraisošiem preparātiem.