Attiecīgā likuma norma nosaka, ka Saeimas vēlēšanām par kandidātiem nevar pieteikt un parlamentā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.
Savukārt attiecīgie Satversmes panti nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par 21 gadu, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Saeima kā institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, uzaicināta līdz 2017.gada 18.decembrim iesniegt Satversmes tiesai savu atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Ždanoka pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojusies kompartijā, tāpēc vēlēšanu likums viņai liedz piedalīties Saeimas vēlēšanās.
Šādi vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir noteikti pašvaldību vēlēšanu likumā, tāpēc Ždanoka 1999.gadā ar tiesas lēmumu zaudēja Rīgas domes deputāta mandātu.
Lieta nonāca arī Satversmes tiesā, kas 2000.gada augustā bija izvērtējusi vēlēšanu tiesību ierobežojumus valsts demokrātiskās attīstības, kā arī politisko un vēsturisko apstākļu kontekstā un konstatējusi, ka izvērtēšanas brīdī deviņus gadus pēc 1991.gada notikumiem parlamenta rīcība nebija nedz patvaļīga, nedz nesamērīga. Satversmes tiesa gan tolaik atzinusi, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevar būt bez termiņa, ka tie nevar pastāvēt ilgstoši un tie ir regulāri jāpārskata.
2000.gadā Ždanoka pārsūdzēja šo lēmumu un aizliegumu tikt ievēlētai Saeimā Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas 2004.gadā ar piecām balsīm pret divām sprieda par labu Ždanokai. Latvijas valdība šo lēmumu pārsūdzēja tiesas Lielajā palātā, kas 2006.gadā ar 13 balsīm pret četrām sprieda par labu Latvijas valstij.
Ždanokas lietā ECT atzina, ka tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumu mērķis bija nevis sodīt tos, kas bija pret demokrātisko procesu integritāti, bet drīzāk izslēgt tādu personu dalību likumdošanas procesā, kuras aktīvi darbojušās partijā, kas vardarbīgā veidā mēģinājusi gāzt no jauna izveidoto demokrātisko režīmu valstī.
ECT atzina, ka, ievērojot Komunistiskās partijas iesaisti traģiskajos 1991.gada janvāra notikumos, bija saprātīgi uzskatīt, ka vadošās Komunistiskās partijas amatpersonas ietur antidemokrātisku pozīciju, ja vien ar aktīvām darbībām tās nav no šīs pozīcijas norobežojušās.
Ja Latvijas likumdevējs neturpinās strādāt pie ierobežojumu atcelšanas, ECT nākotnē varētu līdzīgās lietās nonākt pie pretēja sprieduma, tolaik par ECT spriedumu informēja Ārlietu ministrija.
Satversmes tiesā ir bijuši arī citu personu iesniegumi par minētajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, taču tie tikuši noraidīti.
Judeische Allgemeine
Par ko tas liecina ?
Ddd