Līdzīgi miljoniem citu britu vēlētāju, Karls Veikmens pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados balsoja par Mārgaretas Tečeres vadītajiem konservatīvajiem, bet pēc tam deviņdesmito gadu beigās atbalstīja Tonija Blēra "jaunos leiboristus". Taču tagad 49 gadus vecais vīrs no Glosteras neko vairs negrib dzirdēt ne par vienu no abām partijām, kas dominējušas britu politikā desmitgadēm ilgi.
Viņaprāt, leiboristu valdība salaidusi grīstē attiecības ar Eiropas Savienību (ES), imigrācijas politiku un valsts finanses. Labāk nav klājies, pēc Veikmana domām, arī konservatīvo vadītajai koalīcijai. "Viņi var apgalvot, ka ekonomikai klājas labi, taču ļaudis kā es to nejūt," atzīst precētais divu bērnu tēvs un mājas īpašnieks, kas sācis strādāt tūlīt pēc skolas un strādājis nepārtraukti līdz pat nesenam laikam. Taču pēdējo 18 mēnešu laikā bijušo instrumentu nomas uzņēmuma darbinieku darba dēvēji jau divkārt atzinuši par lieku, un tagad viņš jūtas pamests novārtā un nodots. "Lielajām partijām tādi ļaudis kā es neinteresē," norāda Veikmens.
Tāpēc ceturtdien viņš grasās balsot par Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju (UKIP), kas vēršas gan pret ES, gan pret nekontrolēto masu imigrāciju. Viņa piemēram domā sekot daudzi citi vēlētāji. Lai gan iepriekšējās vēlēšanās 2010.gadā UKIP ieguva tikai 3,1% balsu, šobrīd aptaujas liecina, ka par eiroskeptiķiem varētu nobalsot 13 līdz 14% britu.
Šķiet, visvairāk no UKIP popularitātes straujā pieauguma cietīs toriji, taču arī leiboristiem eiroskeptiķi, domājams, atņems vērā ņemamu balsu skaitu. Turklāt UKIP nav vienīgā plaisa, kas parādījusies britu tradicionālās politiskās sistēmas pamatos. Skotu Nacionālā partija (SNP), kas iepriekšējās vēlēšanās ieguva tikai 1,7% balsu un attiecīgi sešas deputātu vietas, tagad varētu izcīnīt vairāk nekā 40 no Skotijai atvēlētajiem 59 krēsliem Vestminsterā. Tas varētu SNP nodrošināt lielu ietekmi uz nākamās valdības veidošanu, nododot 38 miljonus vēlētāju Anglijā četru miljonu skotu žēlastībā.
Tādējādi tradicionālās politiskās sistēmas sabrukums var atstāt tālejošas un neprognozējamas sekas uz Apvienotās Karalistes nākotni. SNP galīgais mērķis ir Skotijas neatkarība, un skotu nacionālistiem pietrūka visai nedaudz no šī mērķa sasniegšanas jau pērn notikušajā referendumā. Savukārt UKIP mērķis ir aiziešana no ES, un augošā eiroskeptiķu ietekme jau tagad likusi pašreizējam premjerministram Deividam Kemeronam apsolīt referendumu par Lielbritānijas turpmāko dalību blokā, ja konservatīvie šajās vēlēšanās saglabās valdības grožus savās rokās.
Konservatīvo, leiboristu un līdz šim trešās lielākās britu partijas - liberāldemokrātu - elektorātu apcērp arī "zaļo" popularitātes kāpums un atbalsta pieaugums Velsas nacionālistu partijai Plaid Cymru, kas arī iestājas par sava reģiona neatkarību.
Dienas, kad toriji un leiboristi vienkārši mainījās vietām Lielbritānijas valdības vadībā, ir pagājušas atzīst kādreizējais leiboristu līdera vietnieks Rojs Haterslijs, kas politikā darbojies kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem. "Tā ir pilnīga sistēmas maiņa." Līdz ar politiskās ainavas fragmentāciju, pieaug arī pašas Apvienotās Karalistes dezintegrācijas briesmas, norāda politikas veterāns. "Būs ļoti grūti sakaut nākamo mēģinājumu panākt Skotijas neatkarību."
Glosterā, kas atrodas Anglijas rietumos, ilgi valdījis smalks politiskais līdzsvars. No pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem katrās vēlēšanās tās pārstāvja vietu Vestminsterā pārmaiņus ieguva vai nu toriju, vai leiboristu kandidāts. Savukārt kopš 1979.gada pilsētu varēja izmantot kā politisko vējrādi - tā partija, kura uzvarēja Glosterā, veidoja arī nākamo Lielbritānijas valdību.
Šoreiz uzvarētāju Glosterā ir grūti prognozēt, jo abu lielāko partiju izredzes ir pārāk līdzvērtīgas. Taču, ja piecdesmitajos leiboristi un toriji pilsētā kopā savāca 90% balsu, tagad tiem paveiksies, ja viņi kopīgi spēs iegūt pat 75%. Tikmēr par UKIP Glosterā šoreiz gatavojas balsot vismaz 12% vēlētāju, par liberāldemokrātiem - deviņi procenti, bet par Zaļo partiju - trīs.
Jāatzīst, ka Lielbritānijā nav pastāvējusi neapstrīdama konservatīvo-leiboristu bipolaritāte jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. 1974.gadā pirmo izrāvienu panāca SNP, iegūstot septiņas deputātu vietas. 1977.gadā leiboristu valdībai nācās vienoties ar liberāļiem, lai saglābtu savu varu, bet astoņdesmitajos leiboristu rindas pameta daļa biedru, kas vēlāk apvienojās ar liberāļiem, izveidojot jaunu Liberāldemokrātisko partiju.
Neskatoties uz to, britu vēlēšanu sistēma līdz šim vairumā gadījumu nodrošināja iespēju, ka valdību veido viena partija, kas parlamentā izcīnījusi absolūto vairākumu. Sistēma, kas pazīstama kā sistēma, kurā "uzvarētājs iegūst visu", nosaka, ka tas kandidāts, kurš vēlēšanās ieguvis visvairāk balsu, nonāk Vestminsterā, kamēr visi pārējie kandidāti spiesti no spēles izstāties. Tas nodrošināja, ka mazākajām partijām parlamentā izdevās iegūt pavisam niecīgu pārstāvniecību vai pat atstāja tās aiz svītra, neskatoties uz to, ka kopumā visā valstī tās spēja izcīnīt visai vērā ņemamu balsu skaitu.
Taču sociālās un ekonomiskās pārmaiņas izsauca pakāpeniskas izmaiņas arī vēlētāju politiskajās nosliecēs. Īpaši nozīmīga bijusi sociālo šķiru kraso robežu izzušana, kas pieredzēta pēdējo desmitgažu laikā. "Sociālās šķirtnes izpaužas citādāk un vairs nav tik nozīmīgas kā pagātnē," atzīst Stretklaidas universitātes politikas zinātnes profesors Džons Kērtiss. "Astoņdesmitajos leiboristi joprojām bija strādnieku šķiras partija. Tagad vairs nē."
Blēra vadībā leiboristi sāka tuvināties politiskā spektra centram, un pret ļaudīm, kas "kļūst nepiedienīgi bagāti sāka izturēties stipri iecietīgi," kā savulaik izteicās bijušais ministrs Pīters Mendelsons, viens no aktīvākajiem blēristiem. "Jaunie leiboristi" centās uzlabot izglītības standartus un veicināt sociālo mobilitāti, un to jauniešu proporcija, kas iestājas augstskolās, pieaugusi no 39% 1999.gadā līdz 49% patlaban.
Kamēr rūpniecība sašaurinājās, pieauga darbavietu skaits birojos. Līdz ar to sāka izsust tradicionālās kārtu robežas, un politiskās partijas arī sāka mainīties. Kamēr leiboristi steidza savos apskāvienos iekļaut finansistus un Londonas sitijas haizivis, Kemerona vadītie konservatīvie centās pievilināt liberāli noskaņotos vēlētājus, īstenojot sociāli progresīvāku politiku, piemēram, tādos jautājumos kā vides aizsardzība un viendzimuma laulības.
Taču ļaudīm ekonomiski atpalikušajos rajonos leiboristi vairs nav leiboristi, norāda Mančestras universitātes vecākais lektors politikas zinātnē Robs Fords. "Viņi jūt, ka leiboristi ir vēl viena partija, kura pārstāv tādas vietas kā Londona, Edinburga vai Mančestra, kas pilnas pašpārliecinātiem universitāšu absolventiem, kuri izbauda pasauli, kas nepavisam nesaprot tādu cilvēku rūpes kā viņi paši."
Tikmēr UKIP, kas piesaista daudzus vecākās paaudzes baltādainos britus, kam nav augstākās izglītības, kļuvusi par strādnieku šķiras partiju, piebalso Kērtiss. Glosteras nabadzīgajā Bārtonas un Tredvortas priekšpilsētā par UKIP gatava balsot pat daļa etnisko minoritāšu, lai gan partija ieņemt stingru pret imigrantiem vērstu nostāju.
Piemēram, Hardžits Gils, indietis, kas Lielbritānijā ieceļojis pirms vairākām desmitgadēm un šobrīd vada pasta kantori, gada sākumā pametis leiboristus un tagad atbalsta eiroskeptiķus. UKIP līderis Naidžels Farāžs dod priekšroku alus pintei un skaidrai valodai, nevis arvien smacējošākajam politkorektumam. Daudzajās sociālajās problēmās, tostarp mājokļu trūkumā un Nacionālā veselības dienesta nedienās, viņš vaino masīvo nekontrolēto imigrāciju, kas pēdējo 15 gadu laikā vēlusies pāri Lielbritānijai. Tādās pašās domās ir arī Gils: "Leiboristi un toriji vienīgi taisnojas. Tad es satiku Farāžu. Esmu imigrants, taču tajā, ko viņš saka, ir taisnība."
Šādi uzskati atspoguļo vilšanos konservatīvo, leiboristu un liberāldemokrātu līderos, kurus daudzi vēlētāji uzskata par elites radītiem kloniem. Gan Kemerons, gan leiboristu līderis Eds Milibends, gan Liberāldemokrātiskās partijas vadītājs Niks Klegs, kas šobrīd ieņem vicepremjera amatu, visi nākuši no vidusšķiras un ir pārtikuši baltādainie, kas guvuši labu izglītību vai nu Oksfordas, vai Kembridžas universitātē.
Bijušais baņķieris, diplomāts un Oksfordas absolvents Ričards Greiems, kurš Glosterā kandidē kā toriju pārstāvis, atzīst šo problēmu. "Manā apgabalā ir daudz vēlētāju, kas jūt līdzi "ukipistiem"," saka Greiems. "Farāžs runā viņu valodā. Tiem nepieciešama pārliecība, ka lielās partijas viņus neignorē."
Vecās britu politiskās sistēmas pamatus izskalo arī jauno tehnoloģiju un globalizācijas viļņi. Vēlētāji nostiprinājuši savstarpējās saites un aktīvāk pauž savu viedokli, kamēr politiķu iespējas ietekmēt notikumus sašaurinājušās. "Esam nonākuši pie pārliecības, ka politiķi vairs nepilda savus solījumus, un tas, manuprāt, ir pats svarīgākais," norāda Haterslijs, kas tagad ir Lordu palātas loceklis. "Starptautiskā ekonomika, daudznacionālie uzņēmumi, internets - visas šīs lietas izņēmušas varu no politiķu rokām. Tauta pamatoti politiķos vairs nesaskata varu un spēku veikt to, ko tā no viņiem vēlas."
Viens no pieviltajiem vēlētājiem, kas gatavs eksperimentiem, ir 27 gadus vecais universitātes absolvents Kreigs Higlijs no Glosteras, kurš iepriekš atbalstījis leiboristus, Taču ceturtdien viņš gatavojas balsot par "zaļajiem". Viņaprāt, nedz leiboristi, nedz konservatīvie nespēj mainīties un valsts problēmās tikai vaino viens otru. "Tas manī radījis nicinājumiem pret viņiem abiem," atzīst Higlijs.
Tajā pašā laikā, kamēr globalizācija atņem varu politiķiem, svarīgāku lomu sācis spēlēt nacionālisms. 64 gadus vecais Glāzgovas iedzīvotājs Stjuarts Maklenans savulaik darbojies arodbiedrību kustībā un vienmēr balsojis par leiboristiem, bet 1992.gadā pat bijis viens no partijas kandidātiem. Tagad viņš grasās balsot par SNP.
Leiboristi Skotijas politikā dominējuši gadiem ilgi, norāda Maklenans, taču skotu vēlētājiem īpašu vilšanos sagādājuši Blēra "jaunie leiboristi". Pēdējais salmiņš bijusi leiboristu vēršanās pret SNP kampaņu pirms pagājušā gada neatkarības referenduma, un tas radījis "plašu nepatiku [skotu] leiboristu vēlētājos". Šobrīd SNP, šķiet, "vada tie motīvi un principi, kas savulaik virzīja Leiboristu partiju," uzskata Maklenans.
2010.gadā leiboristi ieguva 41 no 59 Skotijai atvēlētajām vietām Vestminsterā, taču tagad aptaujas liecina, ka SNP leiboristus Skotijā faktiski ir iznīcinājusi, atņemot viņiem vietas, kas var būt liktenīgas Milibenda cerībām kļūt par premjerministru vairākuma valdības priekšgalā. Savu vietu parlamentā varētu zaudēt par leiboristu Skotijas nodaļas līderis.
Tikmēr Anglijā, kur SNP nemaz nestartē, vēlētājus satrauc skotu nacionālistu iespējamā ietekme uz nākamo Lielbritānijas valdību. Glosterā, kas atrodas turpat pustūkstoti kilometru uz dienvidiem no Skotijas, leiboristu kandidāte Sofija Gārdnere uzsver: "SNP Glosterā nav populāra. Ļaudis vēlas, lai es viņiem kristālskaidri apliecinu, ka leiboristi neiesaistīsies koalīcijā ar SNP." Milibends gan noraidījis iespējamo koalīcijas veidošanu ar skotu nacionālistiem, taču atstājis pavērtas durvis uz mazāk formālu sadarbību ar SNP.
Konservatīvajiem Skotijā ir daudz mazāk, ko zaudēt. 2010.gadā viņi tur ieguva vienu vienīgu deputāta vietu. Taču tā vietā torijus apdraud UKIP, kuras patieso ietekmi gan grūti aprēķināt, jo tā vēlētājus atviļ no dažādām partijām. Saskaņā ar sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma YouGov datiem 45% no tiem, kas kopš 2010.gada pieslējušies UKIP, nākuši no konservatīvo nometnes, 17% - no liberāldemokrātu elektorāta, 15% novērsušies no leiboristiem, bet 15% nekad iepriekš nav balsojuši.
Kā šis kokteilis izpaudīsies marginālajos Anglijas nostūros, pagaidām nav skaidrs, taču aptauju veicēji prognozē, ka UKIP neiegūs vairāk kā pusduci vietu. Taču balsis, kas tiks eiroskeptiķiem, iedragās citu partiju pozīcijas. Aptauju analīzes uzņēmuma Electoral Calculus īpašnieks Mārtins Beksters lēš, ka UKIP popularitātes kāpums konservatīvajiem var maksāt par 30 deputātu vietas.
Pat gadījumā, ja eiroskeptiķi iegūst tikai vienu vai divus mandātus, viņi var ieņemt otro vietu daudzos vēlēšanu apgabalos, norāda kreisi orientētās domnīcas "Sabiedriskās politikas pētījumu institūts" vadītājs Niks Pīrss. Tas UKIP nodrošinās nopietnu pamatu, lai nākotnē mestu jaunu izaicinājumu tradicionālajām partijām.
Gadījumā, ja nenotiek kādas dramatiskas izmaiņas, neviena no partijām nevar cerēt uz absolūto vairākumu parlamentā, kam nepieciešams izcīnīt aptuveni 323 vietas, taču gan konservatīvajiem, gan leiboristiem šobrīd tiek prognozēti apmēram pa 280 mandātiem.
Tādējādi veidojas iespējamo rezultātu kaleidoskops. No vienas puses, vienojoties ar SNP, pie varas var nākt leiboristi. No otras puses, konservatīvie varu var saglabāt ar līdzšinējo partneru - liberāldemokrātu, UKIP vai citu mazo partiju atbalstu. Daži komentētāji pat aizrunājušies līdz tā dēvētās lielās koalīcijas iespējai, valdību veidojot kopīgi torijiem un leiboristiem.
Lai kāds būtu iznākums, politiskā fragmentācija vairo sajūtu, ka britu vēlēšanu sistēmai nepieciešamas reformas. Hensarda biedrības direktore Rūta Foksa, kuras pārstāvētā organizācija pēta politisko līdzdalību un parlamenta darbu, uzskata, ka politiķiem jārisina Apvienotās Karalistes sastāvdaļu - Anglijas, Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas - pilnvaru "nelīdzsvarotības problēma". Pašreizējais "lupatu deķis" nedarbojas, uzsver Foksa.
Savukārt Londonas Karaļa koledžas politikas zinātnes profesors Vērnons Bogdanors norāda, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma patiesībā nav piemērota "daudzpartiju sistēmai, kāda mums tagad ir". Viņš uzskata, ka Lielbritānijai būtu jāsasauc "konstitucionālā sapulce", lai izvētītu visas esošās problēmas.
2011.gada referendumā briti jau noraidīja priekšlikumu mainīt pašreizējo sistēmu, kurā "uzvarētājs iegūst visu", taču šajās vēlēšanās nepārprotami parādīsies tādas anomālijas, kuras vairs nebūs iespējams ignorēt. UKIP var iegūt desmitdaļu balsu visas valsts mērogā, taču parlamentā tiks pārstāvēta tikai ar trim deputātiem, kamēr SNP, nacionālā mērogā izcīnot tikai trīs procentus balsu, var iegūt 40 mandātus, jo tās atbalstītāji ir koncentrēti nelielā skaitā vēlēšanu apgabalu.
"Tas patiesi rosinās debates, vai mēs varam turpināt ar sistēmu, kurā uzvarētājs iegūst amatu," atzīst Foksa. Viņa ir pārliecināta, ka Lielbritānijas politika iesoļojusi jaunā laikmetā. "Mēs neatgriezīsimies dienās, kad divas partijas savāca 80 vai 90% balsu. Es vienkārši nespēju iedomāties, kā tas notiktu. Tās ir pārmaiņas, kādas piedzīvo reizi gadsimtā," uzsver Hensarda biedrības direktore.