Pie līdzīgas atziņas nācās nonākt jau pēc traģēdijas Smoļenskā, kad tikai TV kanāla Rustavi-2 bija nosūtījis darbā trīs filmēšanas grupas, kas strādāja Varšavā, Krakovā un Smoļenskā. Skumji, ja ES un NATO dalībvalsts, kuras mērķis ir pievienošanās eirozonai, informatīvajā jomā atpaliek no «nabadzīgās» Dienvidkaukāza valsts. Skaidrs, ka runa nav par naudu, bet gan izvēli. Beidzamajos gados tā kļuvusi aizvien bēdīgāka, tā padarot mūsu sabiedrības priekšstatus par mums nozīmīgiem notikumiem, tai svarīgiem reģioniem un valstīm vēl nabadzīgākus. Nav iespējams iegalvot, ka Latvijā būtu zaudējuši aktualitāti notikumi Krievijā, kur šobrīd sākušies «interesanti» laiki. Taču nekā - neviena latviešu filmēšanas grupa turpu pat ar koku nav aizdabūnāma. Bet, ja tā, - kā lai panāk, ka skatītājs mums notic, lai izvēlas Latvijas kanālus, nevis Krievijas televīzijas, BBC un Eironews? Vai kāds var «tantei» Bauskā vai Ludzā labāk un ticamāk pastāstīt par Sandiju Semjonovu, Oditu Krenbergu vai Tomu Pastoru? To nespēj paveikt nedz krievu, nedz poļu, nedz arī franču reportieri. Turklāt viņi to pat nedarīs, jo, piemēram, pie latviešu karavīriem Afganistānā sveši žurnālisti nebrauks.
Mēs nebraucam un arī tā īsti nezinām, kādas pārmaiņas gaida daudznacionālās Krievijas iedzīvotāji, kas reāli mainījies Gruzijā, jo vairāk neko pateikt par tur it kā pastāvošo autoritārismu nespējam, nevaram arī atbildēt, ko šodien īsti vēlas igauņi un lietuvieši. Par tālākām valstīm pat runāt nenākas.
Ārzemju ziņas un TV sižeti nav pazuduši, taču, to slīdēšanu vērojot, ir grūti pamanīt speciālu Latvijas ieinteresētību par ārpusē redzamajiem notikumiem. Gribētos redzēt izvēli, kas palīdzētu mums justies krietni vien vairāk par plašajā pasaulē nedrošu objektu. Latvijai atšķirībā no prāvākām, apdzīvotākām un turīgākām valstīm vēl vairāk nepieciešama intensīva darbošanās oriģinālinformācijas iegūšanā.