Tie vēlētāji, kas balsojuši par partijām, kuras atbalsta Katalonijas neatkarību, vēlēšanu rezultātus uztvēra ar prieku un atvieglojumu, lai gan separātisti salīdzinājumā ar iepriekšējo, Madrides atlaisto reģionālā parlamenta sasaukumu zaudējuši divus mandātus, izcīnot tikai 70 no 135 deputātu vietām.
Tomēr neatkarības atbalstītājiem izdevies saglabāt absolūto vairākumu, par spīti centrālās valdības spiedienam un šķēršļiem, kurus nācās pārvarēt separātistu kampaņai, daļai no viņu līderiem atrodoties "trimdā", bet daļai - pirmstiesas apcietinājumā apsūdzībās par dumpi, musināšanu un līdzekļu izšķērdēšanu, kas izpaudusies sarīkojot neatkarības referendumu, kuru Madride pasludinājusi par antikonstitucionālu.
Tā viens no separātistu līderiem - Spānijas centrālās valdības atceltais Katalonijas vicepremjers un Katalonijas Kreiso republikāņu (ERC) vadītājs Urials Džunkerass savu atkārtoto ievēlēšanu parlamentā sagaidīja cietuma kamerā, kamēr bijušais Katalonijas premjerministrs Karless Pudždemons, kurš šoreiz vēlēšanās startēja ar atsevišķu sarakstu - Junts per Catalunya (Kopā par Kataloniju), kuru uzstādīja viņa vadītā Katalāņu Eiropeiskās demokrātijas partija (PDeCAT), joprojām atrodas brīvprātīgajā "trimdā" Beļģijā.
Pretēji aptauju prognozēm, Junts per Catalunya apsteidza ERC, iegūstot 34 deputātu vietas, kamēr Džunkerasa saraksts izcīnīja tikai 32 mandātus, paverot ceļu Pudždemonam uz iespējamu atgriešanos Katalonijas premjera krēslā.
"Spānijas valsts ir sakauta, neatkarības kustība ir uzvarējusi. Šis ir vairākums, kas vēlas referendumu," no Briseles uzrunājot savus atbalstītājus, paziņoja Pudždemons.
Tomēr jaunievēlētais parlamenta sastāvs ir visai sadrumstalots, un kopumā tajā iekļuvušas septiņas partijas, no kurām neviena nav ieguvusi vairāk par ceturtdaļu no vietu kopskaita.
Turklāt vislielāko pārstāvniecību izcīnījusi viena no unionistu partijām - centriski liberālā Ciudadanos (Pilsoņi), kam pienākas 36 mandāti.
"Esmu tik laimīga, ka esam parādījuši pārējai Eiropai un visai pasaulei, ka ne visi Katalonijā ir pret Spāniju. Te ir daudz cilvēku, kas vēlas būt Spānijas sastāvā," savā "uzvaras" mītiņā paziņoja Ciudadanos līdere Inese Arrimandasa.
Viņa arī paziņoja, ka mēģinās izveidot valdošo koalīciju, vienlaikus gan žēlojoties, ka Katalonijas likumi esot netaisnīgi, jo tie ļauj partijām, kas atbalsta neatkarību iegūt parlamentā "vairākumu, kāda tām nav ielās".
Spānijas vienotības atbalstītāji apgalvo, ka likums esot nelabvēlīgs unionistiem, jo separātistiem lielāks atbalsts ir mazpilsētās un ciematos, kur kandidātiem iekļūšanai parlamentā nepieciešams mazāk balsu nekā, piemēram, Barselonā, kur vairākums atbalsta unionistus.
Tomēr, lai gan separātistu izcīnītais vairākums ir niecīgs, ir ļoti grūti iedomāties, kā vairākuma koalīciju varētu izveidot Arrimandasa.
Tajā pašā laikā vislielākais zaudētājs Katalonijas vēlēšanās, šķiet, ir Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs, kurš cerēja, ka reģionālā parlamenta atlaišana pēc tā balsojuma par neatkarības pasludināšanu, pamatojoties uz 1.oktobrī notikušo referendumu, un jaunu vēlēšanu izsludināšana sagraus separātistu atbalsta bāzi.
Tomēr vēlēšanu rezultāti parādījuši, ka situācija faktiski nav mainījusies, un tagad Rahojam nāksies domāt, ko darīt ar cietumā vai trimdā esošajiem katalāņu neatkarības kustības līderiem, kuriem, pamatojoties uz izvirzītajām apsūdzībām, draud līdz par trīsdesmit gadus ilgi cietumsodi.
Vēlēšanas apliecinājušas, ka katalāņu separātistu līderi joprojām bauda tautas mandātu, un Pudždemons jau paziņojis, ka "vai nu Rahojs mainīs savu nostāju, vai arī mēs izmainīsim valsti".
Katalonijas vēlēšanu iznākums sagādājis jaunas galvassāpes arī Eiropas Savienībai (ES), kura iepriekš pauda izlēmīgu atbalstu Rahojam un viņa pārstāvētajai Spānijas centrālajai valdībai, pilnībā ignorējot katalāņu neatkarības atbalstītāju aicinājumus Briselei iejaukties.
vēlēšanu otrā puse
pieķerti melos
kas slēpjas aiz vārdiem?