Svētdien, 9. novembrī, aprit 25 gadi kopš Berlīnes mūra krišanas. Dažas dienas pēc notikuma, kas ir viens no spēcīgākajiem 20. gadsimta simboliem cilvēku centieniem pēc brīvības un iezīmēja ne tikai Berlīnes, bet visas Eiropas atkalapvienošanu, Berlīnē pabija arī Aivars Liepiņš, ilggadējais laikraksta Diena fotogrāfs. "Mani tīri personīgi uzrunāja ne tik daudz pats mūris, bet tie cilvēki, viņu sajūtas. Cilvēki kolonnām plūda pāri robežai, veselas ģimenes gāja ekskursijās pa Rietumberlīnes veikaliem tā kā uz tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Šis skats mani tīri vizuāli uzrunāja vairāk. Cilvēku mentālais bads. (..) Cilvēki, kuri ar lielām karotēm smēla visu jauno informāciju," par pieredzēto 1989. gada novembrī stāsta Liepiņš.
Fotogrāfs uz Rietumvāciju devās pēc vācu kolēģu uzaicinājuma uz laiku pastrādāt Bīlefeldes fotogrāfijas augstskolā. "Man tas bija pirmais brauciens uz ārzemēm, uz kapitālistisku valsti. Nekādas valūtas pašam nebija. Bija likums - ja tevi aicina nevis kā privātpersonu, bet kā iestādi, banka nekādu naudu nemainīja, jo maksās komandējuma naudu. Bīlefeldē jau maksāja arī, taču līdz turienei vēl bija jātiek. Tad, kad es priecīgs satiku savu labu paziņu Māri Gaili, sacīju – braukšu uz Vāciju! Viņš jautāja – bet tev kaut kāda nauda ir? Teicu – nē, bet man ir biļete no Rīgas līdz pašai Bīlefeldei. Biju nopircis rupjmaizi, speķi, tušonku, un esmu laimīgs, nu tagad braukšu! Gailis saka - nē, nē, kaut kādu naudu vajag. Iedeva man desmit doičmarkas," atminas Liepiņš.
Ja pārrēķina, tad patlaban tie būtu aptuveni trīs lati jeb nedaudz vairāk kā četri eiro. Tā ar nepilniem pieciem eiro kabatā Liepiņš toreiz devās uz Vāciju.
"Sanāca tā, ka taisni 9. novembrī iebraucu Berlīnē. Man bija daudz mantu - bilžu, papīru, aparatūra - ļoti smagas somas. Nakti biju braucis vilcienā - tajā laikā robežas pārejas punkts bija zem mūra, no vienas vilciena stacijas uz otru. Es tāds riktīgi neizgulējies un zināmā mērā uztraucies gāju pāri. Velku tās savas smagās somas... Un pretī stāv rietumvācu robežsardze, kura saka: "Smaidiet, smaidiet, jūs ejat uz brīvu zemi!" Es izmocīju smaidu un gāju. Tā nokļuvu no Austrumberlīnes Rietumberlīnē," stāsta Liepiņš.
Rietumu pusē pie mūra nekādas lielas viļņošanās nebija - tas palika mūra austrumos. Tieši 9. novembrī, kas tiek atzīmēta kā mūra krišanas diena, gan daudz fotografēt nav sanācis. Kaut vācieši aktīvi sekoja līdzi notikumiem, arī Bīlefeldē naktī no 9. uz 10. novembri skatījās TV tiešraides, Liepiņam konkrētajā brīdī svarīgāks piedzīvojums šķita nevis mūra krišana, bet gan pirmā viesošanās "īstajās ārzemēs" - kapitālistiskā valstī, ārpus sociālistiskā bloka. Līdzi paņemtās desmit Vācijas markas iztērējis, lai uz dienu atstātu mantas glabātavā un nopirktu vienu hamburgeru. Liepiņš tvēra pirmos iespaidus Rietumos. Vakarā - uz Bīlefeldi, uz foto augstskolu, lai pēc aptuveni nedēļas atgrieztos Berlīnē, nu jau ar fotoaparātu rokās.
"Tad jau bija norimis – cilvēki plūda pāri robežai straumēm, kolonnās. Mani tīri personīgi uzrunāja ne tik daudz pats mūris, bet tie cilvēki, viņu sajūtas. Piemēram, skats Rietumberlīnē, kur veselām ģimenēm cilvēki gāja ekskursijā tā kā uz tautsaimniecības sasniegumu izstādi, pa Rietumberlīnes veikaliem. Parasti tas izskatījās tā - tēvs pa priekšu un mamma ar diviem sīkaļām, bērneļiem pie rokas no mugurpuses. Visi iet, visiem galvas grozās. Iedomājies, kāds skats bija seksšopā? Veikals tāds šaurs un garš. Gar malām seksžurnāli, pa vidu tās mantas. Cilvēki plūst blīvā straumē pa vienu galu iekšā - tā kā mauzolejā! Protams, tēvs pa priekšu, mamma ar diviem bērneļiem no mugurpuses. Tēvs - tam rokas brīvas - ar acīm kā pogas šķirsta tos žurnālus. Bet cilvēku straume viņu spiež uz priekšu. Viņam viens žurnāls jāatstāj, šis ķer nākamo, atkal steigā šķirsta. Cik paspēj, tik redz, jo nākamie spiežas virsū. Mamma atkal velk bērnus uz priekšu, tai rokas aizņemtas, tā neko nevar paskatīties. Veikala galā uz no dēļiem sanaglota paaugstinājuma, tāda kā volejbola tiesnešiem sēž veikala īpašnieks, vēro, jo tas tomēr ir viņa veikals, viņa īpašums. Un ik pa brīdim bļauj: "Cienījamie kungi un dāmas. Šis ir veikals! Lūdzu, virzieties ātrāk!" Šis skats mani tīri vizuāli uzrunāja vairāk. Tas cilvēku mentālais bads... Cilvēki, kuri ar lielām karotēm smēla visu jauno informāciju... Arī lepnajā KDV veikalā, kur bija tādas mantas, kādas cilvēki nekad nebija redzējuši, pat ne bildēs," 1989. gada novembra Rietumberlīnē atmiņās pārceļas Liepiņš.
Atgriežoties pie betona giganta, kas gadu desmitus šķēlis nāciju un ģimenes, Liepiņš uzsver, ka "to mūri jau tā nemaz nedrīkstēja jaukt". Gar sienu visu laiku patrulēja policijas ekipāžas, dzina mūra demolētājus prom. Savs stāsts ir arī par tiem, kas sakās savām rokām mūri gabalos drupinājuši. "Ko varu pilnīgi droši teikt - ja kāds pilsonis saka, ka viņš ar savu āmuru no mūra izcirtis daudzmaz cienījamu gabalu... teikšu, tur īsti patiesības nav. Es pats ar veseri mēģināju sev izdauzīt kādu gabalu. Mūris skanēja tā dzidri - tink, tink! Knapi tādi putekļi parādījās. Tie mūra gabali, kurus pēcāk tirgoja, tie ir mehāniski lielās mašīnās saskaldīti. Ar āmuru tur praktiski neko nevarēja noskaldīt, jo tas bija fenomenāli kvalitatīvs betons, tāda īsta vācu kvalitāte," atklāj Liepiņš.
Jau mēnesi pēc 9. novembra notikumiem Liepiņš bija liecinieks arī interesantai parādībai Hamburgā. "Mani uzrunāja cilvēcīgā attieksme uz ielas vācietim pret vācieti. Bija atbraukuši austrumvācieši ar saviem trabantiem, mazajām, smirdošajām mašīnītēm. Nolikuši tās ielas malā un paši aizgājuši pie radiem vai vienkārši kaut ko skatīties. Un rietumvācieši Hamburgā sēja pie auto spogulīšiem mazas dāvaniņas austrumvāciešiem - skaisti iesaiņotas šokolādītes, saldumus, apsveikumus. Šie momenti mani personīgi vairāk uzrunāja. Tāpēc, ka pati politika tolaik Latvijā bija interesantāka nekā Vācijā. Mūris bija globālāks kā fenomens, simbols, bet visas transformācijas tajā laikā Latvijā bija daudz interesantākas. Ar lielu prieku no Vācijas atgriezos mājās, Latvijā," atzīst Liepiņš.