Turcija apšauda IV un kurdu pozīcijas Sīrijā

Antikrieviskums kā Baltijas valstu bizness Posted on Maijs 2, 2016 by ivarsp 00606_24LMPKrievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nesen (2016.gada aprīlī) intervijā zviedru laikrakstam Dagens Nyheter (http://fokus.dn.se/lavrov/ ) nosauca Lietuvu par visrusofobiskāko (antikrieviskāko) NATO valsti. Tas ir skarbs paziņojums, jo īpaši, ja ņem vērā, ka NATO pēc sava sastāva atšķiras no ES. Piemēram, NATO dalībvalsts ir arī Turcija, kura notrieca Sīrijā Krievijas lidmašīnu un atbalsta visradikālākos ukraiņu nacionālistus, kuri ir paziņojuši par saviem plāniem iebrukt Krimā un veikt tur etniskas tīrīšanas. Tādējādi no Lavrova paziņojuma izriet, ka Lietuva ir sliktāka par Turciju, ar kuru nesen Krievija bija uz kara sākšanas sliekšņa. Es vēl pagājušajā [2015.] gadā rakstīju, ka Baltijas valstu politika, kura ir vērsta uz politiskā saspīlējuma un militāro draudu radīšanu Krievijas pierobežā, vispirmām kārtām apdraud pašu šo valstu eksistenci (“Krievija var būt spiesta okupēt Baltijas valstis”: https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/krievija-var-but-spiesta-okupet-baltijas-valstis/ ). Toreiz Baltijas valstu “patrioti” (un, kas interesanti, viņu Krievijas kolēģi) apvainoja mani Krievijas preventīvas agresijas pret mazajiem un miermīlīgajiem baltiešiem veicināšanā. Patiesībā es tikai konstatēju sen zināmu maksimu: ja ar kādu lielvalsti robežojas maza provokatorvalstiņa, kura cenšas “ievilkt” to militārā konfliktā, tad agri vai vēlu situācija kļūs nekontrolējama. Tāpat nevienam nav noslēpums, ka jebkuras normālas valsts armijas Ģenerālštābam ir jāizstrādā rīcības plāni iespējamā pretinieka militāro spēku iznīcināšanai, kuri ir sakoncentrēti valsts robežu tuvumā. Baltieši kopumā un konkrēti arī Lietuva ļoti aktīvi cīnās par to, lai viņu teritorijā tiktu izvietoti nozīmīgi NATO (pirmkārt ASV) militārie spēki, kuri ir vērsti pret Krieviju. Šādas rīcības iemesls ir Baltijas valstu armiju nespēja aizsargāt savu valstu teritoriju konflikta gadījumā ar Krieviju. Tomēr, jo NATO militārais grupējums Baltijā būs vājāks, jo ir mazāka varbūtība, ka radīsies konflikts ar Krieviju. Paši baltieši kļūst drosmīgi tikai tad, kad var paslēpties aiz amerikāņu muguras. Nebūs ASV karaspēka un Baltijas republikas pieklusinās savu agresīvo retoriku, baidoties saniknot Krieviju. Savukārt Krievija baltiešu nedraudzīgās politikas dēļ bija spiesta savā teritorijā izbūvēt aizvietojošu infrastruktūru (tai skaitā arī ostas). Jau tagad 70 – 80% tranzīta caur Baltijas valstīm iet caur Ustjlugu (Усть-Луг). Vēl pāris gadi un caur turieni ies viss Krievijas tranzīts. Ja Krievija iekaros Baltiju, tad vajadzēs atgriezt kravas pārvadājumus caur Rīgu, atstājot Ustjlugu bez darba, tad nāksies atjaunot RAFu, VEFu utt. Un te, pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc vispār tas būtu jādara? Otrkārt, ko šajā gadījumā darīt ar jau uzceltajiem saviem uzņēmumiem? Tā ka par “Krievijas agresiju” baltieši var tikai sapņot. Agrāk (vēl PSRS laikos) viņi jokoja, ka pieteiks karu Zviedrijai, un tūlīt pat padosies gūstā. Pašreiz “padoties gūstā” Krievijai ir Baltijas valstu bez maz vai vienīgā iespēja paglābties no ekonomiskās un nacionālās katastrofas. Tiesa gan Lietuvā, Latvijā un Igaunijā uzskata, ka ir vēl cita iespēja – nepieciešams, izmantojot iespējamās Krievijas agresijas argumentu, panākt, lai viņu teritorijā tiktu izvietots pēc iespējas lielāks NATO militārais kontingents, un lai NATO par to maksā. Karabāzes teritorijas īre – tā ir nauda, kompensācija par ekoloģisko kaitējumu – arī nauda, poligona un citas infrastruktūras izmantošana – atkal nauda. Tā visa ir nauda caurajos Baltijas valstu budžetos. Bet vēl taču ir darba vietas karabāzēs: kādam taču būs jāmazgā grīdas, netīrās zeķes un jāgatavo ēst. Tam klāt nāk izklaides industrija ap karabāzi sākot no suvenīriem un beidzot ar bordeļiem, un karavīru atpūta jūras piekrastē. Kopumā baltieši sev pieprasīja no 5 līdz 7 NATO brigādēm un jau svētlaimē iedomājās kā pār viņiem līst zelta lietus. Bet nekā. ASV uzreiz paziņoja, ka viņu militārā štāba aprēķini rāda, ka, ja pat Baltijas valstīs izvieto ceturtdaļu no NATO militārajiem spēkiem Eiropā, pat tad reģionu neizdosies noturēt tieša militāra konflikta ar Krieviju gadījumā (tāda vienkārši ir Baltijas reģiona ģeogrāfiskā novietojuma īpatnība). Tāpēc ne par kādām septiņām, piecām vai pat trijām brigādēm runa nevar iet. Labākajā gadījumā NATO apsolīja reģionā izvietot vienu brigādi un to pašu uz rotācijas principa, kas nozīmē, ka daži bataljoni atrodas uz vietas, bet divas trešdaļas no brigādes atrodas savā patstāvīgajā dislokācijas vietā Eiropā un tiek nosūtīti uz reģionu rotācijas kārtībā. Pie tam, ja baltieši grib, lai viņus apsargā amerikāņi ne tikai kā visspēcīgākie, bet arī kā visbagātākie, tad ASV šo godpilno pienākumu grib uzticēt vāciešiem, kurus, pirmkārt, ja nu kas, nav žēl, bet, otrkārt, kuri par sevi maksās paši. Protams, ne šādu pieeju gaidīja baltieši. Bet viņi savā starpā uzsāka sīvu cīņu par tiesībām izvietot savā teritorijā rotējošā NATO kontingenta infrastruktūru. Bataljoni nāks un ies, bet štābs un virtuve paliks. To darbiniekiem būs arī kaut kur jādzīvo, tāpēc, lūk, arī karabāze un, lūk, arī nauda par to. Bet karabāze būs tikai viena, nevis piecas – septiņas kā sākotnēji tika domāts. Visiem nepietiks. Tāpēc aplaimota tiks tikai viena Baltijas valsts. Igauņi, cīņā par NATO karabāzi, uzsver, ka viņi ir pirmie uz frontes līnijas. Latvieši akcentē savu ģeogrāfisko stāvokli, jo Latvija sadala Baltiju divās daļās. Lietuvieši savukārt vērš uzmanību, ka viņi ir koridors uz Kaļiņingradu. Un viņi visi mēģina viens otru pārspļaut primitīvā rusafobismā un antikrieviskumā. Rusafobija (antikrieviskums) ir galvenais baltiešu arguments cīņā par karabāzi un ar to saistīto naudu. Vienā Padomju laiku multfilmā meitenīte apsolīja “lielu un saldu konfekti” tam, kurš viņu vislabāk paslavēs. Pašreiz Baltijā saņemt “konfekti” NATO karabāzes izskatā cer tie, kuri visskaļāk nolamās Krieviju. Spriežot pēc Lavrova paziņojuma, lietuviešiem pašreiz ir izdevies apsteigt savus konkurentus zemiskumā. Bet nekas vēl nav zaudēts, igauņi un latvieši gan jau tik vienkārši nepadosies – NATO karabāzes izvietošana savā teritorijā ir iespēja iegūt reālu naudu, tāpēc par to notiks sīvas cīņas. Tiem, kas to dara, tas ir tikai bizness, bet apstāklis, ka teritorijas, kurā tiks izvietota karabāze, iedzīvotāji kļūs par iespējamā atbildes trieciena mērķi, viņiem ir tikai nenozīmīgs blakus efekts. Galu galā neatkarības un dalības ES laikā Baltijas valstis ir pazaudējušas trešdaļu savu iedzīvotāju. Tāpēc Baltijas valstu valdošās aprindas cenšas pārdot pagaidām vēl atlikušos avansā, kamēr par tiem vēl kaut ko var iegūt. Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents /30.04.2016

Par mēdiju maldinošā satura iemesliem Posted on Jūlijs 23, 2016 by ivarsp 00619_masu_dezinformacijas_lidzekliIr jautājums, kāpēc Latvijas presē un ziņās tiek noklusēti Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultāti Irākas kara izraisīšanas sakarā [kura atzina Lielbritānijas iesaistīšanos Irākas karā 2003. gadā par nepamatotu]? [Irākas kara rezultātā tika nogalināti apmēram simts Lielbritānijas karavīri, vairāki simti tūkstoši irākiešu un šis karš bija priekšnosacījums haosa radīšanai, kurā vēlāk tika izveidota DAESH (t.s.”Islāma valsts”). Irākas okupācijā piedalījās arī algotņi no Latvijas]. Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas masu dezinformācijas (masu apziņas manipulatori) līdzekļiem ir dots norādījums to neziņot (neaktualizēt). Apziņas manipulatoriem „informācija” nav „produkts” (darbības mērķis nav informācijas izplatīšana). Manipulatoru „produkts” ir jūsu apziņas maiņa. „Produkts” ir tās izmaiņas jūsu apziņā, kuras jums liek pieņemt par ticamām vai melīgām pienākošās ziņas. „Produkts” ir jums iepotētais pasaules uzskats – attieksme pret notiekošo. Neviena darbība pati par sevi nav pareiza, laba vai derīga. Tā kļūs par tādu, vai par tieši pretēju, tikai noteiktu apstākļu kontekstā. Agresora – noziedznieka darbība ir noziedzīga savā būtībā, tāpēc katra tādas darbības detaļa, tās ietvaros veikta rīcība ir noziedzīga un, kā tāda, apturama. Tādas darbības apturēšana ir katra godīga Cilvēka pienākums un tiesības, bet bezdarbība ir līdzdalība noziegumā. Upura pretošanās agresoram ir dabiska, taisnīga un tiesiski pamatota (izņemot gadījumu, kad noziedznieki izdod likumus, ar kuriem aizliedz pretoties un aizstāvēties – rakstītā likuma prioritāte pār taisnīgumu ir tiesiskuma jēdziena saturs), un, kā tāda ir apsveicama un atbalstāma. Tādā kārtā, ja kāda acu priekšā agresors nošauj dzimtenes aizstāvi, tad tā ir slepkavība, bet novērotājs ir slepkavības liecinieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāda sirdsapziņa ir netīra. Bet, ja dzimtenes aizstāvis nošauj agresoru, tad tas nav noziegums un mēs esam nevis nozieguma, bet gan varonības un pienākuma izpildes liecinieki. Mūsu sirdsapziņa ir tīra. Divi Cilvēki, viens šāviens, viens mirušais. Kā zināt, kas tur notika un kas tajā visā esam mēs? Noskaidrojot, kurš ir agresors, bet kurš ir upuris. Bet kā izdarīt tā, lai tajā pašā notikumā noziegumu attaisnotu vai varonību pārvērstu noziegumā? Ļoti vienkārši. Pastāstot – iestāstot – iegalvojot – liekot ticēt – redzēt agresorā varoni, bet varonī ļaundari. Lūk – jūsos ieveidotais notikumu redzējums tad arī ir Latvijas apziņas manipulatoru ražotais „produkts”, kurš jums liek „redzēt” notikumus vajadzīgajā veidā. Te „informācijas” plūsma ir instruments, ar kura palīdzību veido jūsu „redzi” un „saprašanu”. Tāda informācija [par Lielbritānijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rezultātiem] nebija paredzēta Latvijā dzīvojošajiem. Šī informācija tika izplatīta tur, kur tā citiem „patērētājiem” veidoja citu pasaules ainu. (Tas jāskata kontekstā ar BREXITu.) Masu dezinformatori – manipulatori ir modernā kara līdzekļi un aktīvi piedalās šajā karā. Latvija, kā teritoriāli, tā valstiski piedalās karā kā agresora izpalīdze ar visiem saviem resursiem. Rit trešais pasaules karš. Tāpēc runā vienu, bet noklusē citu. Otrkārt. A kuru tas vispār interesē? Kuru interesē Gruzijas – Dienvidosetijas konflikta sakarā ES komisijas 1000 lappušu biezā pētījuma secinājumi par to, ka Gruzija veica nepamatotu un noziedzīgu agresiju un masu slepkavību, bet Krievija veica tiesiski un starptautisko saistību kārtā veiktu miera uzturēšanas akciju? Tāpat taču manipulatori kladzina par Krievijas agresivitāti! “Un kā ar Boinga notriekšanu un „Krievijas karaspēku” Donbasā?” Kuru te interesē kaut kāda objektivitāte, izpēte un komisiju ziņojumi!? Ko vajag – to dara, bet runā, ko grib un kas ir izdevīgi, bet, kas nav izdevīgi – to noklusē. Tie Cilvēki, kuru apziņa nav manipulatoru sačakarēta, visu redz un zin notikuma brīdī. Viņiem komisijas nav vajadzīgas. Tie, kuriem galvās sabāzti radio un TV mēsli, to nemaz negrib zināt, bet tie, kuri vienkārši dzīvo, lai ēstu un baudītu, par kaut ko tādu nekad nav interesējušies. Tie, kuri par apziņas čakarēšanu saņem algu, domā par kārtējo brīvdienu tuvumu, bet tie, kuri ir reālie agresori, visu labi zin tāpat, bez „ziņu” kanālu starpniecības – vilks vienmēr zina, ko ir ēdis! Treškārt. Trešais (laupīšanas) pasaules karš notiek anglosakšu veidotajā un pēc viņu saprašanas globalizētajā pasaulē. Dievs ir viņu nauda, bet viņu reliģija ir naudas vairošana. Šajā pasaulē viņiem viss ir naudas vairošanas resurss. Ja caur jums var vairot naudu – izmantot jūs naudas vairošanai, tad atkarībā no izmantošanas veida jūs esat viņu sabiedrotais vai vienkārši resurss, kurš savukārt vajadzības gadījumā var kļūt par ienaidnieku. („Liekās mutes”, konkurenti un „liekēži” arī ir ienaidnieki.) Ja jums ir viņu iekārotais naudas vairošanas resurss, bet jūs to negribat atdot viņiem, tad esat viņu ienaidnieks. Vienkārši un skaidri. Tāpēc nepakļāvīgais resurss vienmēr ir „agresors”, „prettautisks režīms” vai „asiņains, aizvācams diktators”. Tāpēc viņi vienmēr „savalda”, „atbrīvo” un „iedibina moderno demokrātiju” resursa „nelikumīgi aizņemtajā un apspiestajā teritorijā”. Anglosakšu pasaulē ekonomika nekalpo par bāzi politikai tās darbībā iedzīvotāju labklājības celšanai. Te Politika apkalpo ekonomiku tās darbībā iedzīvotāju paverdzināšanai, aplaupīšanai un iznīcināšanai (demogrāfiskais kritums un slepkavošanas iznīcināmajās teritorijās). Te iedzīvotāji ir resurss naudas vairošanai vai līdzcilvēku paverdzināšanai un iznīcināšanai – lielgabalu gaļa – „cīnītāji par demokrātiju”, „savaldītāji” un „atbrīvotāji”. Katrs vācietis Hitlera Vācijā svēti ticēja, ka viņam ir jāatbrīvo pasaule no Aziātu ordu draudiem, asiņainās Staļina diktatūras un viņa pienākums ir attīrīt zemi no zemcilvēku – slāvu (arī latviešu, leišu, poļu un visu citu nevācu) noziedzīgās klātbūtnes un cītīgi apstrādāt tādā veidā atbrīvoto un viņam par pūlēm piešķirto auglīgo Krievijas zemi. Un kurš īstens latvietis šodien, uz Krievijas pusi skatoties, domā ko citu? Un vai tad tas, kurš domā citu, maz ir īsts latvietis?! Īstie vienmēr meklē, kur lielākā mārciņa, labākais kungs, baltākā maize. Īstākajiem vienmēr ašākās kājas uz pilnāko bļodu un karstākais naids uz vācieti, krievu, leiti, poli vai ko nu tur šoreiz vajag… Īstie ir „savaldītāji” un „atbrīvotāji” – „kultūras nesēji” barbaru zemēs!!! Un kurš īstais tad grib kaut ko tādu zināt, kur viņš izrādās vairs nav „savaldītājs” un „atbrīvotājs”, bet vienkāršs laupītkārs noziedznieks – agresors un slepkava?! Neviens to negrib… Neviens negrib dzirdēt savu netīro sirdsapziņu! Katrs grib būt pats savās acīs, savu bērnu, sievu, mīļāko un pudeles brāļu acīs tīrs un balts varonis – Cilvēces glābējs – īsts, kārtīgs Mātes Latvijas Dēls un Meita – Kārtīgs Savu Kungu Kalps! Viņš neko negrib zināt par savu kungu nesmukumu, kurš arī viņu pašu par nozieguma līdzdalībnieku un noziedznieku (kara laupījuma cerētāju) padara. Irākas iznīcināšana notika MONSANTO vajadzībai. Tad tika iznīcināta Irākā esošā augu sēklu banka – šķērslis ASV pasaules kundzībai pārtikas ražošanas jomā. Sīriju iznīcina Kataras – ES gāzes vada trases dēļ. Krieviju apkaro tāpēc, ka tās saprātīgie iedzīvotāji pārtrauca ASV sākto Krievijas valstiskuma un iedzīvotāju fizisko iznīcināšanu ar mērķi piekļūt teritorijas un dabas bagātību resursiem. Par Krievijas un citu valstu un tautu iznīcināšanu un pretestību tai notiek trešais pasaules karš, kurā Latvija ir agresora – noziedznieka dalībvalsts. Īstenie to negrib zināt un atzīt – viņi grib būt varoņi. Idiotizētos tas neinteresē. Saprātīgie to zin tāpat. Tad kam gan vajadzīgas tādas ziņas?! Nevienam. Tāpēc tādu nav! “Antiņš” /20.07.2016/

Par valsts apvērsuma mēģinājumu Turcijā Posted on Jūlijs 23, 2016 by ivarsp 00618_Turcija173 Uz 2016.gada 16.jūlija 8:00 valsts apvērsums Turcijā, kurš sākās iepriekšējā vakara 22:00, praktiski bija jau izgāzies. Liela armijas, policijas un specdienestu daļa saglabāja uzticību Turcijas prezidentam Redžepam Erdoganam, bet nemiernieki sāka padoties. Tomēr ir jāvērš uzmanība uz to, ka valsts apvērsums bija labi sagatavots un tika veikts lietpratīgi un konsekventi. Uz 1:00 pučistiem izdevās pārņemt savā kontrolē visus stratēģiskos objektus Ankarā un Stambulā, tai skaitā arī valsts televīziju. Viņi kopš paša sākuma demonstrēja savu nolūku nopietnību, nebaidoties pielietot ieročus, tai skaitā arī aviāciju. Nemiernieku pusē bija armijas ģenerālštāba vadība, kas nav mazsvarīgi gan no armijas vadības viedokļa, gan no Turcijas politisko tradīciju viedokļa, kurā vēl salīdzinoši nesen konstitūcijā bija nostiprinātas armijas tiesības iejaukties politiskajos procesos. Vienīgā nopietnā nemiernieku kļūda bija apstāklī, ka viņiem neizdevās izolēt, likvidēt vai piespiest pamest valsti Erdoganu un valdību. Tā rezultātā Turcijas leģitīmajai vadībai ar tai uzticīgo armijas daļu un pilsonisko organizāciju palīdzību izdevās mainīt situāciju sev par labu jau uz rīta pusi. Labs puča izgāšanās indikators ir ASV Valsts departamenta reakcija. Naktī, tiekoties ar presi pēc sarunu noslēguma Maskavā, ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs atteicās komentēt Turcijā notiekošo, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, savukārt jau no rīta Baltais nams deklaratīvi nosodīja nemierniekus un atbalstīja Erdoganu. Tomēr neskatoties uz to es no savas puses teiktu, ka Turcijai un Erdoganam ne tikai nekas vēl nav beidzies, bet iespējams pat nekas vēl pa īstam nav sācies. Pats labi organizēta un gandrīz izdevušās puča fakts daudz par ko liecina. Militāristiem, kuri pie Erdogana atrodas zem nepārtrauktas specdienestu uzraudzības, tomēr izdevās nonākt līdz reālai rīcībai. Vadīja puču ģenerālštābs, tātad ģenerāļi, kurus pēc vairākkārtīgām tīrīšanām bija norīkojis pats Erdogans. Viņus pilnīgi noteikti atbalstīja daļa politiķu un iedzīvotāju. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka pučs ir saistīts arī ar pēdējām izmaiņām Turcijas valdošajā partijā un valdībā, kuru rezultātā valdības vadītāja posteni bija spiests pamest bijušais premjerministrs Ahmets Davutoglu. Kopumā var piekrist apgalvojumam, ka valsts apvērsuma mēģinājums liecina par nopietnu opozīciju Erdoganam sabiedrībā un armijā. Tāpēc Turcijas līdera uzdevums ir ne tikai apspiest nemierus, bet arī neļaut puču radījušajiem iemesliem pamazām pāraugt pilsoņu karā. Bet Turcija jau labu laiku balansē uz pilsoņu kara robežas [pilsoņu karš pret kurdiem Turcijā jau norit]. Ja līdzšinējās represijas pret militāristiem nespēja novērst valsts apvērsuma mēģinājumu, tad arī jaunas represijas neko nedos un tikai kāpinās Erdogana pretinieku niknumu un cietsirdību. Vēl jo vairāk nav iespējams apspiest augošo sabiedrības neapmierinātību ar Turcijas līdera politiku, kura nostādīja Turciju ļoti sarežģītā iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācijā. Valsts apvērsuma mēģinājums ir destabilizējis situāciju Turcijā. Tas atstās iespaidu arī uz Turcijas ekonomiku, kura jau tā nav diez ko spīdošā stāvoklī. Savukārt ekonomiskās problēmas atstās iespaidu uz sociālo sfēru. Kārtējais dzīves līmeņa kritums izraisīs neapmierinātību ar valdību, bet Erdogana un viņa piekritēju izmantotās autoratīvās metodes nedod gandrīz nekādas kompromisa iespējas. Pie tam represijas pret pučistiem, to atbalstītājiem un aizdomās turamajiem par nepietiekamu lojalitāti režīmam novājinās armiju. Tādējādi ir jākonstatē, ka Turcijas leģitīmās varasiestādes ar valsts apvērsuma mēģinājumu ir novājinātas, bet esošās problēmas, kuras tai skaitā arī izraisīja puču, ne tikai nekur nav pazudušas, bet ir pat saasinājušās. Pie tam šīm problēmas pārskatāmā nākotnē nav redzams risinājums. Tādējādi Turcijā ir pastiprinājušies liela mēroga pilsoņu kara sākšanās draudi. Tās ir sliktas ziņas Krievijai [un arī Eiropas Savienībai]. Lai kāds arī nebūtu Erdogans, bet viņš ir leģitīms Turcijas vadītājs. Pie tam viņš ir spēcīgs un harizmātisks līderis, kurš spēj pieņemt stingrus un neordinārus lēmumus. Kopējās destabilizācijas Tuvajos Austrumos apstākļos, kad daudzas reģiona valstis atrodas sabrukuma vai pussabrukuma stāvoklī, vienota un puslīdz stabila Turcija (pat ja tā nav diez ko draudzīgi noskaņota) daudz lielākā mērā atbilda Krievijas interesēm kā anarhijas zona tās dienvidu pierobežā. Turcija šodien ir viens no barjeriem, kas pasargā Krieviju [un arī Eiropas Savienību] no daudzskaitliskajiem islāmistiem. Tomēr ir jāsaprot, ka esošo situāciju nav iespējams mainīt un tuvākajā laikā Erdogana pozīcijas valsts iekšienē un ārpus tās strauji vājināsies. Tomēr tādi cilvēki kā viņš savu vājumu mēģina kompensēt ar papildus nežēlību (lai neparādītu sekotājiem savu vājumu). Ja Erdoganam neizdosies izrauties ārpus to rīcību paradigmas, ko viņam diktē paša raksturs, tad iespējamo lēmumu koridors gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā sāks strauji samazināties, līdz samazināsies līdz vienam punktam. Šajā gadījumā pašreizējie notikumi ir uzskatāmi par Erdogana režīma agonijas sākumu. Savukārt, ja Turcijas prezidentam izdosies pārvarēt sevi un izdosies atrast sarežģītu kompromisu spēli gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, tad viņam ir izredzes stabilizēt situāciju valstī un pat atgriezt Turcijai ietekmīgas reģionālas līdervalsts statusu (bet bez iespējām kļūt par vienīgo reģiona līdervalsti kā to līdz šim gribēja panākt Erdogans). Ir jābūt gataviem uz jebkuru notikumu attīstības gaitas virzienu un jācenšas pārliecināt Erdoganu meklēt kompromisus. Tomēr vienu gan var droši apgalvot: pučs uzlika treknu krustu Erdogana neoosmaņu impērijas projektam. No Erdogana pilnīgi noteikti vairs nesanāks Suleimans Lieliskais (1494-1566 ), bet viņam vēl ir krietni jānopūlas un jāpacīnās, lai no viņa neiznāktu jauns Bajazīds Straujais (1357-1403 ) [,kurš dēļ savas pārdrošības un iedomības noveda Osmaņu impēriju līdz sabrukuma slieksnim un krita gūstā, kur, izciešot visādus pazemojumus, drīzumā mira]. Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents /16.07.2016/

Tā kā ASV pašreiz notiek abu partiju prezidenta kandidātu priekšvēlēšanas, tad ir vērst apskatīties uz vienu no galvenajām kandidātēm uz ASV prezidenta amatu – Hilariju Klintoni no Demokrātiskās partijas. Jau kādu laiku visai pasaulei ir labi redzams, ka ASV vārda burtiskā nozīmē ir sajukusi prātā. Tas, ka Hilarija Klintone ne tikai joprojām paliek prezidenta amata kandidāte, bet ir pat viena no vadošajām kandidātēm, kuru atbalsta gan amerikāņu lielkorporācijas, gan Demokrātiskās partijas funkcionāri, gan ASV elite kopumā, ir kārtējais amerikāņu ārprāta apliecinājums jeb tā ir viena no daudzajām ASV degradācijas pazīme. Runājot par Klintoni, neņemsim vērā Demokrātu partijas standarta programatoriskās nostādnes par visādu amorālību legalizāciju (kas ir cita ASV ārprāta un degradācijas pazīme), jo tā ir partija. Tāpat atstāsim bez ievērības e-pastu skandālu, kam ir plaša rezonanse ASV, jo jebkuram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka amerikāņiem pēc būtības ir uzspļaut likumam un, ja vien ir tāda iespēja, viņi tos nepildīs. Nu nav tur nekas īpašs un Klintone šai ziņā ne ar ko neatšķiras no citiem ASV (un ne tikai) politiķiem. Nesāksim moralizēt arī par to, ka Klintone, kā izrādās, sit savu vīru – bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu. Tā kā Demokrātu partijai ir pavisam izkropļota sapratne par ģimeni, tad tas nav tas trakākais, Klintone vismaz ir precējusies ar vīrieti. Visbeidzot atstāsim bez ievērības arī apstākli, ka Klintone ir lielkorporācijas Monsanto lobiste, kas ne tikai cenšas monopolizēt visu sēklu tirgu pasaulē un attiecīgi arī visu lauksaimniecības industriju, bet arī vārda burtiskā nozīmē indē cilvēkus ar Roundup un pret Roundup izturīgu ģenētiski modificētu organismu produkciju (galvenie cietēji no tā ir ASV iedzīvotāji, bet Monsanto savu nelietīgo darbību cenšas izplatīt pa visu pasauli, tam izmantojot ASV valsts struktūras). Ja ASV būtu kaut cik normāla valsts, tad Hilarijai Klintonei vajadzēja pazust no ASV politiskās skatuves drīz pēc tam, kad tika publiskots video, kurā viņa par Muamāra Kadafi nogalināšanu izsakās sekojoši: “Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, viņš nomira”, pēc tam sākot nievājoši smieties. Jāatgādina, ka pēc ASV, Francijas, Lielbritānijas un virknes arābu monarhiju specoperācijas, ko vadīja personiski Hilarija Klintone, ilggadīgais Lībijas vadītājs Muamārs Kadafi, kura laikā Lībija piedzīvoja nepieredzētu uzplaukumu, tika sagūstīts, spīdzināts un necilvēcīgi nogalināts bez maz vai tiešā ēterā, pēc kā notika publiska izņirgāšanās TV kameru priekšā par Kadafi mirstīgajām atliekām. Par ko liecina attiecīgais video? Pirmkārt par to, ka Hilarija Klintone ir atsaldēta maita un morāla krople, kurai ir svešas pat viselementārākās ētikas un cilvēcības normas. Jau tas vien, ka specoperāciju, kuru vadīja Klintone, beidzās ar tik necilvēcīgu Kadafi nogalināšanu, jau daudz ko liecina, bet publiskotais video pilnībā likvidē jebkuras šaubas par Klintones necilvēcīgo (ja gribat – dēmonisko) dabu. Bet arī tas vēl nav viss. Anglosakši savā būtībā ir ļoti auksti racionāli cilvēki, kuriem morāle, sirdsapaziņa, iejūtība un tamlīdzīgas cilvēcības izpausmes šķiet tādi lieki un bieži vien traucējoši sentimenti. Auksts racio pāri visam, tāds ir anglosakšu politiskais kredo. Tāpēc viena no cienītākajām anglosakšu īpašībām ir savaldība un gribasspēks. Ar auksto racionālo prātu paceļamies virs subjektīvā, saprotam, kas patiešām ir pareizi, tad ar gribasspēku savaldām sevi tā realizācijai un pēc tam ar dzelžainu gribu piespiežam to izpildīt citus, lūk, anglosakšu impēriju veiksmes formula. No video ir redzams, ka Hilarija Klintone ir ne tikai maita, ar ko anglosakšu elitei nekad nav bijis problēmu, bet viņa ir nesavaldīga maita, kura nevalda pār sevi un “nerubij fišku”, kā viņas līmeņa cilvēks drīkst uzvesties un kā (tikai no racionālā viedokļa) kategoriski uzvesties nedrīkst. Klintone racionāli – lietišķi nepasaka standarta frāzes par “demokrātijas” aizsardzību, cīņu pret “terorismu” vai, ja gribas būt atklātākai, par ASV interešu aizsardzību. Tā vietā Klintone kā maza meitene hihina par cilvēka nogalināšanu demonstrējot savu nesavaldību un infantilismu, kas ņemot vērā tās morālo stāju un vecumu, izskatās vairāk kā pretīgi (un tas, ka tik daudzi ierindas amerikāņi atbalsta tādu pretekli kā Klintone, ir vēl cita ASV degradācijas pazīme). Visbeidzot katrs pats var padomāt, ar ko pasaulei draud apstāklis, ka varenākās (vai otras varenākās) valsts vadītājs, kā rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tai skaitā kodolieroči, ir infantils un nesavaldīgs maita?! Un latviešvalodīgie idioti vēl histēriski kliedz par Krievijas draudiem! Informācijas aģentūra /07.03.2016/