Latvijas skolās jauno pedagogu īpatsvars ir gaužām niecīgs un reāli trūkst paaudžu maiņas. Katrs cīnās par savu vietu, un tas ir normāli, ņemot vērā pensionēšanās vecumu un pensijas apmēru mūsu valstī. Problēma ir arī pienācīgs jauno pedagogu atalgojums, apdrošināšana un pieredzējušo kolēģu empātijas un atbalsta trūkums. Šīs ir galvenās problēmas, kas apgrūtina katra jaunā pedagoga iedvesmu strādāt un ziedoties šim darbam. Šī ir viena no izredzēto profesijām, to nevar darīt tie, kuri domā, ka ir pedagogi tikai ar diplomu vien. Jābūt pedagogam sirdī un pēc aicinājuma.
Mana skolotājas pieredze sākās Bērsteles pamatskolā un jau pirmajā skolas dienā - ar korespondentiem no TV. Jau 2006. gadā biju viena no retajām jaunajām skolotājām, kura pēc augstskolas uzsāka darbu skolā. Es jutos diezgan pārliecināta par sevi, kaut biju iesācēja un dāvanā man tika apvienotā klase. Ar pirmajām grūtībām, kas lielākoties skar jaunos pedagogus - dokumentācijas slogs, daudz pienākumu un liela atbildība, nepietiekamā pieredze problēmsituācijās, materiālu trūkums, palīdzēja tikt galā manu pieredzējušo kolēģu atbalsts, kuri nekad neliedza padomu. No skolas vadības puses tiku apdāvināta ar uzslavām. Tas lielā mērā lika pamatus manai skolotājas pašapziņai, jo jutos novērtēta un noderīga. Līdz ar to ļoti ātri kļuvu par skolas patrioti, sacerēju skolas himnu. Kolēģi, kuri neuztver tevi kā sāncensi un konkurentu, bet kā līdzvērtīgu, aktīvu, radošu kolēģi, ir zelta pamats turpmākajam darbam.
Esmu gan pieredzējusi dažādu attieksmi pret sevi kā jauno pedagogu - no ļoti pozitīvas un pretimnākošas līdz dažu kolēģu nicinājumam un skaudībai. Pāris gadu laikā esmu piedzīvojusi gan algas paaugstinājumu, gan krīzes sākšanos, gan skolas izveidošanos par filiāli, gan to, kā mazā skola sarūk no deviņām līdz sešām klasēm. Tagad esmu neziņā, vai nākamgad man būs darbs. Neskatoties uz to, joprojām cenšos strādāt aktīvi un radoši arī šobrīd, kad manā apvienotajā klasē ir deviņi skolēni. Var daudz diskutēt - cik un kas ir izdevīgi, kuru skolu slēgt, kurš ieguvējs, kurš zaudētājs -, bet nedrīkst aizmirst: «Laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks.» Es atceros šo Imanta Ziedoņa domu un daru savu darbu ar prieku un atdevi, lai arī dažreiz klusībā domāju, kā samaksāšu par elektrību. To nav viegli atzīt.
Varbūt nemāku dzīvot, tomēr gribas savu darbu darīt no sirds, katru dienu negausties par grūtībām. Man ir kolēģes - Gunta Šurna un Anita Šapkova -, kuras skolā strādā kopš tās celšanas, ordeņus no valsts nav saņēmušas, bet liek aizdomāties par vērtībām. Tur ir tas pamats. Mums ir no kā mācīties. Tikai - kā mēs to spējam novērtēt?
* Pilsrundāles vidusskolas struktūrvienības Bērstelē skolotāja
Viedoklis publicēts 13. marta Skolas Dienā.