Latvijas skolā pietrūka disciplīnas, Taizemē pietrūks brīvības
Pēc viena mācību gada Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. klasē Tanvarata Vibhustiena saprata, ka viņai tomēr pietrūkst Taizemes skolās valdošās disciplīnas. Savā ziņā Latvijas brīvība viņai patīk, tomēr šeit tās bijis par daudz. «Taizemē ir lielāka cieņa pret skolotāju. Pēc katras stundas mēs skolotājam pasakām paldies, bet šeit skolēni visu stundu mācās un tad vienkārši aiziet,» iespaidos dalās meitene.
Viņasprāt, disciplīna skolēnus padara saliedētākus. «Taizemē es mācījos vienā no valsts lielākajām skolām, kas ir arī valsts labāko skolu vidū. Tāpēc tur mācās skolēni no visas Taizemes, kas savā starpā ļoti sacenšas. Šķiet, ka Latvijā skolēni sacenšas mazāk,» stāsta Tanvarata.
Latvijā apmaiņas programmā viņa ieradās apzināti - mamma zināja šo Baltijas valsti un iedrošināja meitu uz to doties. Braukt uz Latviju, nevis uz kādu visiem zināmu Eiropas valsti, noteikti ir grūtāk, jo tu īsti nezini, ko sagaidīt, taču šobrīd Tanvarata uzskata, ka ar savu izvēli nav kļūdījusies.
«Latvijā es varu iziet no skolas, ja vēlos, bet Taizemē stundu laikā skolu atstāt nedrīkstu. Pat pusdienas man ir obligāti jāēd skolā. Laikam man labāk patīk disciplīna, jo Taizemē mēs kaut kā esam saliedētāki. Mums, piemēram, ir arī skolas formas, kas man patīk labāk. Šeit tu vari nēsāt, ko gribi, un tad skolēnu starpā ir «konkurss» par to, kurš būs stilīgāks,» stāsta Tanvarata. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka Latvijas skolu brīvības, atgriežoties Taizemē, viņai arī pietrūks, jo tur bez skolotāja atļaujas nedrīkst pamest klasi pat tad, ja jāiet uz tualeti.
Cerēja uz krievu valodu
Manuela Bergena no Vācijas apmaiņas programmai izvēlējās Latviju, jo cerēja, ka šeit varēs sarunāties viņas vecāku dzimtajā krievu valodā. Nācās vilties, toties nu viņa raiti runā latviski. «Jaunieši ar mani sākumā vispār nerunāja, arī angliski ne. Ja to nebūtu sākusi pati, domāju, viņi ar mani vispār nekomunicētu,» uzskata Manuela, kura mācījās Ogres Valsts ģimnāzijā.
«Man liekas, ka Vācijā mācīties ir daudz grūtāk. Piemēram, daudz no tā, ko mums mācīja matemātikā Latvijā, es jau biju apguvusi Vācijā,» stāsta meitene. Sākumā mācības Latvijā viņai bija vēl vienkāršākas, jo valodas barjeras dēļ nebija jāpilda mājasdarbi, bet beigās meitene jau rakstījusi kontroldarbus latviešu valodā tāpat kā visa pārējā klase. Par to, ka Latvijas jaunieši nerunā krieviski, Manuela bijusi pārsteigta. Krievu valodu viņa varēja izmantot tikai sarunās ar skolotājiem, kam, viņasprāt, tā ir daudz ērtāka nekā angļu.
«Nezinu, vai tas ir tikai manā klasē, bet likās, ka maniem klasesbiedriem skola nav tik svarīga. Nevar teikt, ka pilnīgi visi bija tādi, bet daļa gan,» uz atšķirīgo norāda Manuela. Arī skolotāji šeit esot citādi - draudzīgāki un vairāk rūpējas par skolēniem. «Ja redz, ka skolēnam ir problēmas, tad uzdod jautājumus un palīdz. Arī sliktās atzīmes var izlabot konsultācijās. Vācijā tas nav iespējams.»
Klasē vairāk puišu
«Gribēju braukt kaut kur uz Eiropas ziemeļiem, tālu prom no Itālijas. Man piedāvāja Latviju, par kuru neko nebiju dzirdējis,» stāsta itālis Samuels Mesina, kurš šogad mācījās Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 11. klasē. Lai gan noilgojies pēc mājām, Samuels vairs nevēlas mācīties itāļu skolā. «Gribētu pabeigt skolu šeit, Latvijā.»
Uz jautājumu, kas skolā Cēsīs ir citādi nekā viņa skolā Itālijā, Samuels atbild īsi: «Pilnīgi viss.» Itālijā viena mācību stunda ilgst 60, nevis 40 minūtes kā pie mums. Toties mājās viņš ik dienu varējis doties agrāk - jau divos. Kopumā mācības Latvijā Samuelam šķiet vieglākas, jo viņam kā apmaiņas skolēnam reizēm bija mazāk mājasdarbu nekā klasesbiedriem. Itālijā bez Samuela viņa klasē mācījās tikai viens zēns, bet šeit klasē puišu ir tikpat, cik meiteņu.
Jaunieši abās valstīs esot līdzīgi, taču kopumā latvieši esot daudz noslēgtāki par itāļiem. Itālijā arī skolotāji bijuši daudz familiārāki, taču ar latviešu temperamentu Samuels ir apradis. Lielākās grūtības sagādājusi valodas barjera, kura gan ar laiku sarukusi. Skolā pēdējos mēnešus Samuels esot spējis komunicēt arī latviski.
Nebija pieradusi pie bučām uz vaiga
Bonija Dvaijera mazo skolu Austrālijas dienvidos ar aptuveni sešiem klasesbiedriem šogad nomainīja uz Rīgas Teikas vidusskolu Rīgā, kurā mācās ap 1000 skolēnu. Šeit viņai nācies pierast pie lielākām klasēm un likumsakarīgi - arī vēsākām attiecībām ar skolotājiem. Tajā pašā laikā sākumā Bonijai neierasta likās biežā sarokošanās un bučošana uz vaiga, ko atšķirībā no Austrālijas meitenes Latvijā darot visai bieži.
Latvija bija drīzāk nejaušība, nevis konkrēts mērķis, atzīst Bonija. «Gribēju braukt mācīties uz kādu mazu Eiropas valsti un pieteicos stipendijai. Tā es nokļuvu Latvijā, par kuru neko iepriekš nezināju. Katrā ziņā tā ir pilnīgi atšķirīga valsts, kas nav visiem zināms sapņu galamērķis, bet rezultātā esmu ļoti apmierināta,» saka meitene.
Austrālijā Bonija mācījās tikai sešus priekšmetus, kurus izvēlējusies pati: matemātiku, angļu valodu, ķīmiju, fiziku, ģeogrāfiju un vēsturi. Tomēr, neskatoties uz to, mācību slodze mājās bijusi daudz lielāka. Tiesa, šeit esot vieglāk tāpēc, ka viņa ir apmaiņas skolniece un tādēļ ir jāpilda mazāk mājasdarbu nekā vietējiem. Taču, ja Bonijai jāsalīdzina mājasdarbu skaits Austrālijā ar to, kas tiek uzdots viņas klasesbiedriem šeit, Latvijā, apjomīgāks noteikti būšot pirmais.
«Austrālijā man bija daudz, daudz vairāk mājasdarbu. Patiesībā tur no tevis sagaida, ka mājās tu darīsi tik daudz, cik reāli nemaz nav iespējams,» uzskata Bonija. Tiesa, Austrālijā komplektā ar mazajām klasēm un lielo mājasdarbu skaitu nākusi arī īsta draudzība skolēnu un skolotāju starpā.
Mikrorajonos draudzīgāki
Piesakoties skolēnu apmaiņas programmai, Sečkins Polats no Turcijas kā vēlamās valstis pirmām kārtām atzīmēja Portugāli, Zviedriju un Poliju, bet nokļuva tikai ceturtajā pieminētajā - Latvijā. Ļoti maza, auksta valsts pie Baltijas jūras ar skaistām meitenēm - tas bija viss, ko puisis zināja. «Man likās, ka te ziema ir vismaz pusgadu gara. Es pat nebiju paņēmis līdzi peldšortus,» pats par sevi šobrīd smejas Sečkins.
Pusgadu viņš mācījās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, bet atlikušo laiku - Rīgas 31. vidusskolā Vecmīlgrāvī. Vislielākās grūtības Sečkinam sagādāja draugu iegūšana, jo lielajā centra skolā klasesbiedri bija noslēgti un vienmēr steidzīgi. «Esmu turks un arī musulmanis, šī iemesla dēļ cilvēki izdara visādus pieņēmumus. Es vairs nevarēju izturēt to vientulību, tāpēc sāku mācīties 31. vidusskolā, kur viss bija citādi. Mācīties ārpus centra ir daudz vieglāk,» uzskata Sečkins.
Turcijā puisis atkal mācīsies 12. klasē, jo vidusskolas absolvēšana apmaiņas programmas laikā citā valstī netiek ņemta vērā. Mājās viņam atkal būs jāpierod pie tā, ka klasē nedrīkst izmantot telefonu un visas stundas notiek vienā kabinetā. Bet Latvijā Sečkins iemācījies patstāvību. «Labākā lieta šeit bija tas, ka iepazinu latviešu izturību un vēsumu. Tas palīdzēja man iemācīties izdzīvot vienam un kļūt spēcīgākam.»