Tagad strādāt sanākot retāk, jo Matijs ir aizņemts mācībās Rīgas Celtniecības koledžā, kur viņš apgūst arhitekta arodu. Citu starpā šo mācību iestādi puisis pirms četriem gadiem izvēlējās, pateicoties savam toreizējam darbam. «Tajā laikā skolēniem vasarās bija populāri strādāt celtniecībā, un tad arī man radās interese par arhitektūru,» saka Matijs.
Savu tagadējo piepelnīšanās veidu Matijs drīzāk uzskata par hobiju ar patīkamu blakusefektu, nevis nākotnes profesiju. «Šaubos, vai pēc 20 gadiem es vēl varēšu ložņāt pa jumtiem, tāpēc man vajag kādu stabilāku nodarbošanos. Šis darbs nav nopietns,» atzīst 19 gadus vecais puisis. Tomēr industriālais alpīnisms nav tikai īslaicīga piepelnīšanās, jo tas viņam ir devis iespēju apgūt komunikācijas prasmes un biznesa pamatiemaņas - šobrīd viņš zina, kā aprēķināt un paprasīt pienācīgu atalgojumu par padarīto. Nopelnīt ar to varot diezgan labi, jo par 100 kvadrātmetru liela jumta tīrīšanu Matijs var saņemt aptuveni Ls 100. «Tas gan paņem veselu dienu, un nākamajā rītā es nevaru pakustēties, bet salīdzinoši īsā laikā var nopelnīt diezgan daudz,» viņš norāda.
Tagad darba neesot tik daudz, kā tas bija, piemēram, 2011. gada sniegotajā ziemā. Turklāt šobrīd Matijs ir vairāk aizņemts mācībās, tādēļ darba devējam reizēm nākas atteikt. «Diemžēl pēdējā laikā arī konkurence ir pieaugusi un, pastāvīgi neesot apritē, kļūst aizvien grūtāk atrast objektus, kur piestrādāt,» Matijs saka. Vienlaikus puisis par darba trūkumu pārāk neskumst, jo šovasar viņam varbūt beidzot atradīsies laiks aizbraukt ceļojumā uz Zviedriju vai Somiju, lai baudītu šo valstu kalnus. Iepriekšējos gados Matijs darbā bija tik aizņemts, ka visu vasaru nācās pavadīt, kāpelējot tepat pa Rīgas jumtiem.
Vienmēr var redzēt jaunākās izrādes
Dailes teātra publiku apkalpojošajā personālā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece Nora Anna Geidmane šobrīd strādā jau otro sezonu. «Jau kādu laiku bija doma, ka varētu atrast kādu darbiņu paralēli skolai, lai būtu lielāka kabatas nauda un nebūtu visu laiku, tā teikt, jātukšo vecāku maciņi. Dailes teātris man vienmēr ir bijusi mīļa vieta, tāpēc mana mamma, Dailes teātra mārketinga direktore Indra Rubene, pieteica mani šim darbam. Tā kā teātris dod priekšroku pazīstamiem, tad ātri vien dabūju šo darbiņu,» stāsta 10. klases skolniece. Viņas pienākumos teātrī ietilpst skatītāju biļešu pārbaudīšana, kā arī vietu ierādīšana zālē. Reizēm Noras uzdevums ir arī skatītāju atnesto ziedu nogādāšana aktierim uz skatuves.
Darbs Dailes teātrī viņai nav traucējis nedz mācībām Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, nedz dziedāšanai korī Kamēr... «Pārsvarā strādāju brīvdienās. Ja arī gadās strādāt kādā darbdienā, tad varu pamācīties, kamēr notiek izrāde. Man ir jāstrādā apmēram desmit vakarus mēnesī,» par savu darbu stāsta Nora. Mēnesī viņa saņem pusslodzes algu, kas «uz rokas» iznāk aptuveni 80 latu. Meitene uzskata, ka atalgojums ir atbilstošs. Turklāt papildus tam viņai ir iespēja vienmēr redzēt jaunākās izrādes, baudīt jauko teātra atmosfēru un priekšniecības pretimnākošo attieksmi. Dažkārt skolniecei izdodas arī dabūt ielūgumus uz izrādēm, ko uzdāvināt saviem draugiem. Dažādus piepelnīšanās veidus paralēli mācībām esot izdevies atrast aptuveni pusei Noras draugu, taču, tāpat kā viņas gadījumā, tas esot noticis, pateicoties pazīšanās esamībai.
Darbs Dailes teātrī esot devis labu pieredzi komunikācijas jomā, jo ar apmeklētājiem neskaidrību gadījumā sanāk runāt diezgan bieži. Lai gan pašreizējā nodarbošanās Norai ļoti patīk, tomēr nākotnē visdrīzāk tā nebūs vieta, ar kuru meitene kaut kādā veidā vēlētos saistīt savu karjeru. Tiesa, citu, konkrētāku plānu Norai pagaidām arī nav. «Zinu tikai to - ja būs iespēja, braukšu mācīties uz ārzemēm,» viņa atzīst.
Strādā, mājās dzerot kafiju
Valmieras Valsts ģimnāzijas skolniece Laura Pinne vasarā piepelnās jau no 14 gadu vecuma, bet šobrīd paralēli mācībām 12. klasē viņa apvieno trīs darbus. Meitene vienlaikus strādā par «slepeno pircēju», preču promotieri dažādās tirdzniecības vietās, kā arī raksta rakstus par finansēm, kredītpakalpojumiem un skaistumkopšanu. Galvenais ieguvums no darba esot iemaņas, ko skolas solā nav iespējams apgūt - komunikācijas prasme, atbildības sajūta un laika plānošana. «Skolā, ja kaut kas nav izdarīts laikā, attieksme ir apmēram šāda: nekas, no skolas tāpat neizmetīs, izdarīšu vēlāk. Darbā es tā nevaru darīt, citādi mani atlaidīs un atradīs kādu, kas darbu padarīs laikā,» meitene ir atklāta.
Pašreizējo darbu Laura uzskata par labu atspēriena punktu nākotnei. «Tāpat kā pirms zemledus peldēšanas ir jānorūdās, tāpat arī pirms ieiešanas lielajā darba tirgū ir jāiegūst pamatiemaņas, kuras iespējams iegūt, veicot gan apmaksātu, gan brīvprātīgo darbu,» viņa spriež. Pēc 12. klases Laura plāno stāties Latvijas Kultūras akadēmijā un savu dzīvi saistīt ar kultūru un literatūru.
Trīs darbus, laiku mācībām un draugiem Laura apvieno prasmīgi. Rakstus viņa raksta mājās, dzerot kafiju un paralēli darot citas lietas. Savukārt par «slepeno pircēju» (tas uzņēmumiem ļauj noskaidrot, kā strādā viņu klientus apkalpojošie darbinieki vai konkurenti) un preču promotieri viņa piestrādā nedēļas nogalēs vai darbdienu vakaros. Kopā mēnesī meitenei izdodas nopelnīt aptuveni 100 latu. «Man kā 12. klases skolniecei, kurai mājokli, elektrību, ēdienu, siltumu un citas dzīvei nepieciešamas lietas nodrošina vecāki, tas ir ļoti pietiekami,» Laura pauž. Tomēr par lielāko ieguvumu viņa uzskata pieredzi un patstāvību, ko iemāca darbs.
Lauras paziņu vidū ir jaunieši, kuri strādā ātrās ēdināšanas iestādēs, naktsklubos vai brīvdienās piestrādā par fotogrāfiem dažādos pasākumos. Tajā pašā laikā viņa pazīst arī vienaudžus, kuri it kā vēlas strādāt, taču aizbildinās ar to, ka neesot iespējams atrast darbu. «Man šķiet, ka darbu atrast ir visnotaļ iespējami,» meitene ir pārliecināta.
Lai nav jādirn pie datora
Siguldiete Dace Kaulēna pagājušajā vasarā ieraudzīja lielveikala Maxima darba sludinājumu un nolēma, ka vasaras brīvlaikā pēc 10. klases viņa varētu tur pastrādāt. Tagad rit jau 11. klases otrais pusgads un Dace par Maxima zāles darbinieci strādā joprojām, jo mācībām darbs nav traucējis. «Sava nauda, protams, ir patīkama, bet es šeit strādāju pieredzes iegūšanai, nevis atalgojuma dēļ,» par savu motivāciju stāsta Siguldas pilsētas vidusskolas skolniece. Darbs veikalā esot arī lietderīgs veids, kā pavadīt laiku, jo pretējā gadījumā brīvajos brīžos Dace visdrīzāk sēdētu pie datora.
«Ja reizēm ir kādas grūtības mācībās, tad tas ir manas nolaidības, nevis darba dēļ,» atzīst Dace. Zāles darbinieces pienākumus Maxima veikalā katru nedēļu viņa pilda aptuveni 15-20 stundas, bet sestdienas un svētdienas parasti esot brīvas. Mēnesī par šo darbu skolniecei maksā aptuveni 80 vai 90 latu, taču summa esot mainīga, jo tāds ir arī Daces darba grafiks. Proti, tā kā viņas slodze ir salīdzinoši neliela, tad darbā meitenei nereti lūdz ierasties brīžos, kad palīdzība nepieciešama kolēģiem, kuri strādā garākas darba stundas.
Dace uzskata, ka tieši spēja elastīgi piemēroties darba devēja vajadzībām arī bija viņas trumpis, lai vasaras brīvlaika piepelnīšanās izvērstos par pastāvīgu darbu. «Ne visi piekristu strādāt tik mazas darba stundas un ierasties darbā arī tad, ja vajag palīdzēt pārējiem,» saka skolniece. Vasarā Dace arī novērojusi, ka lielākā daļa viņas vienaudžu, kuri Maxima pastrādāja neilgu laiku, bijuši diezgan izvēlīgi darba ņēmēji un darbs pārtikas veikalā viņiem neesot šķitis gana prestižs. Meitenei liekas, ka citi jaunieši baidījušies no tā, ka viņu draugi sāks mētāt jociņus par strādāšanu pārtikas veikalā. «No maniem draugiem neviens par to nav jokojis, jo viņiem tā ir pierasta lieta, ka es strādāju,» saka Dace. Lai gan strādāt viņa plāno tikai līdz vasaras beigām, jo 12. klasē plāno kārtīgi gatavoties eksāmeniem, skolniece tomēr apzinās, ka ar savu darba pieredzi viņa būs soli priekšā citiem vienaudžiem.
Raksts publicēts 10. aprīļa Skolas Dienā.