«Mani izbrīnīja, kāpēc mani paņēma. Viss, ko es izdarīju, lai turp tiktu, - aizpildīju anketu - obligāto angļu valodas testu, neko vairāk,» viņa stāsta, «citi sniedza vairākas intervijas skaipā... Tobrīd man vēl nebija pat 18 gadu, tie apritēja 20 dienu pirms aizbraukšanas. Man tie joprojām ir brīnumi, ka nokļuvu Sočos!»
Lauma Elza tur patiesi bija. Par to liecina viņas koši zilā Soču jaka, kuru viņa joprojām nēsā, jo tā ir krāsaina, nav vienmuļi pelēka kā visiem citiem Rīgas ielās, tik krāsaina, lai atgādinātu par sauli olimpiskajā ciematiņā. Par to liecina arī tas, ka viņas Twitter kontā ir vairākas ziņas par piedzīvoto spēļu laikā, piemēram: «Lauma, Elza un Fernāte dodas šovakar uz atklāšanas ceremoniju un cer neuzsprāgt, bet es tieku par brīvu, tā kā par uzsprāgšanu vienalga.»
Tāpat Laumai mājās ir Soču suvenīri - Krievijas karodziņš, uz kura ir Putins, Medvedevs un uzraksts Privet Rosija. «Iedomājos Latvijas karogu ar Andra Bērziņa un Laimdotas Straujumas bildēm. Tas būtu komiski! Tomēr mums būtu jāpamācās no krievu patriotisma.»
Jautāta par spilgtākajiem iespaidiem spēlēs, Lauma atzīst, ka pirmām kārtām Soču pieredze bija liels stress. «Pirmo reizi vajadzēja dzīvot patstāvīgi svešā zemē, vēl krievu valodu maz zinu,» viņa saka. «Aizbraucot uz turieni, gan kļuvu drošāka, jo mani tur sagaidīja darba biedrene, izstāstīja, kas un kā būs.» Lauma atminas - pirms pašas došanās bijusi liela ažiotāža par drošību Soču spēļu laikā, bet, aizbraucot uz turieni, viņa pārliecinājusies un jutusies kā tobrīd visdrošākajā vietā pasaulē. Strādājot preses centrā par asistenti, Lauma arī novērtējusi olimpiskā ciematiņa viesu draudzīgumu un atvērtību. Meitene atzīst, ka viņu interesējis izjautāt citus par izglītību, jo «pati tūlīt beigšu 12. klasi un man ir aktuāli, kādā virzienā tālāk iet». Lauma atzīst, ka viņu pārsteidzis, ka daudzi strādā jomā, kurā nav ieguvuši izglītības diplomu, sak, tu vari būt tas, kas gribi būt.
«Tieši Sočos es sapratu, ka tas, ko māca skolā, palīdz attīstīt domāšanu, bet zināšanas, kas nepieciešamas dzīvei, skola sniedz maz. Skolā trūkst prakses, viss tiek balstīts uz teoriju,» viņa saka un atklāj, ka novērojusi gadījumus, ka skolotājs, ievērojot programmu, atsakās runāt par aktuālo šobrīd Latvijā un pasaulē, jo viņam jāseko izglītības programmai un tīri cilvēcīgi nav laika novirzīties no plāna. «Iestājoties darbā, neviens nekad neprasa, kāda atzīme tev bija tajā un tajā priekšmetā, prasa taču pieredzi!» Lauma lepojas, ka pašai nu esot pirmā darba pieredze, ko ierakstīt CV. Tāpēc, gandarīta par piedzīvoto Sočos, viņa arī citiem iesaka iesaistīties brīvprātīgajā darbā un to gatava turpmāk veikt arī pati.
Ko darīt nākotnē? Lauma ir izvēles priekšā. Viņa stāsta, ka agrāk saistoša likusies fizika un matemātika un bijusi doma studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, tagad vairāk interesē latviešu valoda un literatūra. Ir pavīdējusi doma iet uz žurnālistiem, bet ir šaubas, jo to esot daudz... «Varbūt dizains?» viņa domā par nākotnes izvēlēm, kas vēl priekšā, bet pagaidām aktuāli esot «savilkt vēl pēdējās mazās astītes mācībās». Tās radušās, jo mācības nācies iekavēt brīvprātīgā darba dēļ Sočos.