Pasaules sportu šobrīd skārusi koronavīrusa pandēmija, tāpēc teju visu meistarsacīkšu norise ir apturēta. Ar vienmuļāku ikdienu jāsadzīvo arī Merzļikinam, kurš ar draudzeni Aleksandru joprojām uzturas ASV, taču vēlas atgriezties Latvijā. Iespējams, tas tiks darīts kopā ar Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) spēlējošo Dāvi Bertānu, kuram gan vēl jāsaņem atļauja to darīt.
Nupat pagarināji līgumu ar Blue Jackets. Ņemot vērā šī brīža apstākļus, kā notika līguma parakstīšana?
Sazvanījāmies ar aģentu un aprunājāmies. Viņš man deva laiku, lai apdomātu un dotu atbildi. Nekas gan ilgi nebija jādomā – komanda man ļoti patīk, tāpat arī organizācija un pilsēta. Tā ka tas bija diezgan skaidrs lēmums.
Sarunas ar klubu par jauno līgumu bija ilgas?
Es īsti nezinu, cik ilgas, jo koronavīrusa dēļ aģentam teicu, ka nav īstais laiks, lai vispār domātu par biznesu. Svarīgākais ir visu veselība. Domāju, aģents pamazām, pamazām ar klubu kaut ko runāja un 22. aprīlī man atsūtīja piedāvājumu.
Kāpēc izvēlējies palikt Kolumbusā, nevis mēģināt, piemēram, kļūt par brīvo aģentu?
Kā jau teicu, man šeit ļoti patīk, organizācija un fani sagaidīja plaši atplestām rokām. Jā, sākumā spēle negāja, bet viņi nebeidza man ticēt. Tas man ļoti iepatikās, tāpēc man arī Kolumbusā ļoti patīk.
Pēc publiski pieejamās informācijas tava alga ir lielāka nekā Jonasam Korpisalo. Tas parāda, ka komanda ar tevi nopietni rēķinās un tu varētu būt pirmais numurs?
Domāju, tie ir tikai cipari, jo beigu beigās vārtus sargās tas, kurš ielaiž mazāk ripu un gūst vairāk uzvaru. Nevienam statuss nav nodrošināts. Ja es kļūšu par pirmo numuru, savu pozīciju aizstāvēšu, bet nest komandai labus panākumus un uzvaras vēlamies mēs kopā. Organizācijai tas ir galvenais.
Tagad esi iesoļojis miljonāra statusā.Kāds liels pirkums jau plānā? Varbūt jāpērk māja?!
Nē, pagaidām neko neesmu plānojis. Nedomāju tērēties. Protams, mazas dāvaniņas būs tiem, kas man palīdzēja tikt līdz šejienei. Pirmā noteikti būs mana mīļā mamma – par smago darbu, ko viņa manī ielikusi. Un, protams, brālis, kurš man bijis gan kā brālis, gan kā tētis, kad tas nepieciešams. Kaut ko uzdāvināšu arī savai aktuālajai ģimenei – draudzenei Aleksandrai un suņukam Kobijam, kuram tagad būs daudz garšīgu kauliņu! Par sevi arī neaizmirsīšu, drīz iznāks jaunais PlayStation. (Smejas.)
Kā sevi izklaidē šajā laikā?
PlayStation. (Smejas.) Daudz PlayStation. Spēlēju Call of Duty kopā ar Rūdolfu Balceru, Jāni Jaku un komandas biedru Aleksandru Teksjē. Kā citādi? Neko daudz nedaru. Kā varu, tā trenējos mājās.
Nekādas treniņu programmas treneri nav devuši?
Treneri programmu iedeva pašā sākumā. To arī pildīju, kad man vēl bija pieejama svaru zāle. Tagad tādu iespēju vairs nav. No Latvijas man atsūtīja slaidbordu, tagad meklēju tenisa bumbiņu šaujamo mašīnu, bet domāju, kā to aizvedīšu uz Eiropu, ja nopirkšu.
Kaut ko tādu tavā dzīvoklī vispār ir iespējams ielikt?!
Jā, būs līdz ar galiem, bet vismaz kaut ko varēšu darīt. Ja nolikšu iekārtu pie pašas ieejas vai izlikšu uz balkona, būs OK. No turienes sanāk tālāka distance. Vai arī vienkārši aiziešu uz parku, kur ir tenisa laukums. Tur cilvēku tagad maz. Kamēr draudzene ārā staigāsies ar sunīti, tikmēr pastrādāšu ar bumbiņām.
Šis laiks ir izaicinošs – daudz pārdomu, brīva laika.
Jā. Nezini, ko darīt. Vienu dienu pazīmē, otru dienu paspēlē PlayStation.
Var piekopt citus talantus.
Nu, lūk, zīmēšana man kaut cik sanāk. Tas mani pārsteidz. Citus jaunus talantus vēl neesmu atklājis.
Varbūt šis ir brīdis, kad aizdomāties, ko darīt pēc karjeras. Varbūt jāpievēršas mākslai?
(Smejas.) Nē, tas nebūs man! Pēc karjeras beigām būšu treneris vai kaut kā citādi saistīts ar sportu.
Lai gan šis ir mājās būšanas laiks, noteikti esi starp tiem, kuri sevi uztur formā un neguļ līdz pusdienlaikam.
Jā, līdz vienpadsmitiem neguļu. Katru dienu staipos, citādi ātri vien kļūtu stīvs. Rīta rosme man ir katru dienu, arī tagad izmantoju slaidbordu un ik pa laikam paskrienu krosiņu.
Cik noprotu, ar draudzeni arī meklējāt veidus, kā nokļūt Latvijā?
Jā, bet šobrīd vienīgais variants, kā tikt uz Latviju, ir ar basketbolistiem un privāto lidmašīnu. Tas būtu visdrošākais variants. Mums ir arī suņuks un no ASV uz Eiropu viņu kargo kravā neņem. Salonā viņš var būt, bet neviens viņam tur neļaus atrasties. Tā ka esam nedaudz bloķēti un nav, kā tikt mājās.
Kopā ar mūsu NBA basketbolistiem?
Ar Dāvi Bertānu. Sazinājos ar viņu, bet jāgaida atbilde no NBA, vai basketbolisti drīkst doties uz savu dzimteni. Gribēju braukt uz Detroitu pie sava vārtsargu trenera (Menija Legasī – aut.), bet Mičiganas štatā situācija ar vīrusu pasliktinājusies un tur paplašināti ierobežojumi. Tāpēc pagaidām palieku Kolumbusas piepilsētā, kur dzīvoju. Gaidīšu, ko teiks Bertānam. Varbūt kaut ko kopā izdomāsim. Es kā hokejists drīkstu lidot mājās, bet NBA basketbolistiem tādas iespējas vēl nav. Zinu, ka no dažādām NHL komandām vienuviet Bufalo sapulcējās zviedri un kopā aizlidoja uz Stokholmu. Līdzīgi iedomājos par mūsējiem – ja Porziņģis, Bertāns ir gatavi, varētu savākties un kopā lidot uz Rīgu.
Vienīgi, ja sezona atsākas, varētu būt problemātiski atgriezties ASV.
(Dziļa nopūta.) Nu jā, bet puse no NHL hokejistiem jau ir Eiropā. Tāpēc tā nebūs tikai mana problēma. Iespējams, līgas vadība noorganizēs pāris lielo lidojumu, lai palīdzētu hokejistiem atgriezties.
Iepriekš, lai atgrieztos Latvijā, vērsāties arī Iekšlietu ministrijā un beigās Aleksandrai dabūjāt iebraukšanas atļauju.
Manai draudzenei ir Šveices un Polijas pilsonība. Ministrijai prasīju, vai viņa Latvijā var ierasties kā tūriste, bet konkrētu atbildi vēl neesmu saņēmis. Ja viņa nevarēs lidot, uz Latviju nebraukšu. Sēdēsim ASV un, kad visa šī sērga beigsies, brauksim uz Šveici, jo tur ir treneri un mans inventārs. Maniem vasaras treniņiem tāpat būtu jānotiek tur, bet pagaidām tas ir tāls lēciens nākotnē. Neviens nezina, kā viss beigsies.
Bet uzkavēšanās Kolumbusā jau varētu būt kā labs iegansts, lai pamazām uzkrātu treniņekipējumu arī tur.
Jā, tā varētu būt, bet, no otras puses, NHL par savu situāciju nevari būt tik drošs kā Eiropā. Šodien esi te, taču rīt tevi var aizmainīt jau kaut kur citur. Līdz ar to pārvākšanās būtu liels darbs. Man jau tā sakrājies daudz mantu, pārāk daudz. Nezinu, ko darīšu, ja mani aiztreidos (aizmainīs – aut.). (Smejas.) Tāpēc, piemēram, dārgus televizorus šeit nepērku, jo nezinu, kas sagaida nākotnē.
Cik saprotu, draudzene Aleksandra tev šo laiku Ziemeļamerikā bijis liels atbalsta plecs.
Jā, kārtīgs balsts. Aleksandra ļoti labi saprot manu dullo galvu. Viņa ļoti daudz palīdzējusi ārpus hokeja. Draudzene iepriekš jau ir dzīvojusi ASV un zina, kā šeit daudz kas notiek, un šo to viņa man iemācīja. Kad bija kādas problēmas ar dzīvokli, to visu risināja Aleksandra. Viņa manu dzīvi padara vieglāku un vienmēr cenšas, lai man nebūtu jādomā pārāk daudz ārpus hokeja.
Ja tu būtu viens pats, tā rudens psiholoģiskā bedre, kad zaudējums sekoja zaudējumam, noteikti būtu liels trieciens.
Jā. Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja es ASV būtu viens. Labi, ka man ir Aleksandra un arī suņuks Kobijs, ar kuru pēc pārrašanās mājās varu spēlēties, smaidīt un nedomāt par hokeju. Dzīvojot vienatnē, es rudenī būtu iekritis depresijā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!