Izskatās, ka Liepāja pēc blāvā sezonas sākuma ir ieskrējusies...
Jā, tā ir, bet pašas svarīgākās spēles vēl tikai priekšā. Tajās redzēsim, cik labi esam ieskrējušies.
Kāds jums šobrīd ir mērķis, ko gribat līdz sezonas beigām paveikt? Eirokausi, medaļas?
Viennozīmīgi vēlamies nonākt Eirokausu zonā. Cerams, ka tos sasniegsim, taču tas nebūs viegls uzdevums.
Salīdzinot ar to, kāda atstarpe jums no pirmā četrinieka bija pirms diviem trim mēnešiem un kāda tagad – tā ir kā diena pret nakti.
Protams! Mums būvējās jauna komanda, tāpēc bija vajadzīgs laiks. Pamazām visi viens otru labāk saprata, un arī uzlabojās rezultāti.
Gribēju tev tieši prasīt par to ieskriešanos – kāpēc tik ilgi gaidījāt? Kādu brīdi Virslīgā bijāt pat otrajā vietā no beigām...
Mums notika treneru maiņa. Vienam trenerim viena filozofija, bet otram – cita. Kad treneri mainās, jāpierod pie jaunā stila. Speciālistiem, kuri atnāk pirmssezonā, ir pāris mēnešu laiks uzbūvēt komandu, bet Dmitrijs Mološs vienību pārņēma nedēļu pirms sezonas sākuma. Tā nu pēc diviem mēnešiem arī ieskrējāmies.
Kāda ir Mološa filozofija?
Viņam patīk agresīvs futbols, presingot. Futbolistiem daudz jāskrien, bet uzbrucējiem – jāpalīdz aizsardzībā. Laukumā jāstrādā visai komandai – tas ir viens no svarīgākajiem punktiem.
Jums tas izdodas?
Uzskatu, ka mums daudz kas sanāk. Treneris daudz ko pamainījis arī manī. Tāpēc arī rezultāti ir labāki. Jā, Riga komandai ir kvalitatīvāki spēlētāji un arī pati spēle labāka, bet iepriekšējā mačā pret viņiem bija redzams, ka cīnāmies līdz galam.
Ko Mološs pamainījis tieši tevī?
Uzskatu, ka aizsardzībā strādāju krietni vairāk nekā iepriekš savā karjerā. To var pamanīt arī pēc InStat un pēc GPS datiem.
Kāpēc iepriekš tā nespēlēji?
Varbūt man vairāk deva vaļību – ka varu palikt uzbrukumā, un citi futbolisti aizsardzībā darīja melno darbu manā vietā, jo zināja, ka priekšā paveikšu savu darbiņu. Tagad palīdzēšana aizsardzībā ir viena no svarīgākajām lietām, kas manī mainījusies.
Tad varam teikt, ka Artūrs Karašausks pa šo sezonu ir kļuvis par labāku futbolistu?
Varbūt ne labāku, bet esmu kļuvis vairāk par komandas spēlētāju. Agrāk spēlēju vairāk individuāli – spēli ņēmu uz sevi un situ vārtus –, bet tagad arī piespēlēju, vairāk strādāju aizsardzībā.
Klau, bet, runājot par treneru maiņām, daudziem bija pārsteigums, ka Liepāja jaunās sezonas priekšvakarā nomainīja galveno treneri un Andreja Kaļiņina vietā iecēla Mološu. Tu to visu redzēji no iekšienes. Šāds solis bija pamatots?
Jā, tas bija negaidīti, bet tāds bija prezidenta [Oļega Hramova] lēmums. Viņš ir galvenais, viņam pieder klubs. Varbūt prezidents šajā trenerī neredzēja attīstību. Nezinu, tās ir tikai manas domas, kāpēc tā varēja notikt. Nevaru atbildēt – tas bija pareizi vai nepareizi. Esmu spēlētājs, man jāstrādā pie jebkura trenera.
Kāds tev izveidojās priekšstats par Kaļiņinu?
Ar viņu palikušas labas attiecības, dažreiz arī sarakstāmies. Man ar Kaļiņinu patika strādāt, nebija nekādu iebildumu. Esmu viņam pateicīgs, ka ļāva man spēlēt Liepājā. Pirms manas pievienošanās komunikācija bija gan ar galveno treneri, gan prezidentu. Pēdējais vārds noteikti bija Kaļiņinam, jo viņš redzēja, ka komandai varu būt noderīgs. Tā ir ikvienā normālā klubā – treneris izvēlas spēlētājus, kādi viņam vajadzīgi. Tomēr ir arī tādi klubi, tostarp Latvijā, kur trenerim atved vienalga kādu futbolistu, un viņam ar to jāstrādā. Gribi vai negribi.
Kad Liepājas rezultāti vēl bija klubam nepiedienīgi vāji, Mološa virzienā spraucās kritikas bultas, un daudzi prognozēja viņa atlaišanu.
Ko mēs varam izdarīt ar kritiku? Apgāzt to ar savu spēli! Mēneša laikā pacēlāmies uz piekto vietu un no ceturtās atpaliekam tikai par diviem punktiem. Tāpat esam Latvijas kausa pusfinālā. Šobrīd reāli cīnāmies par Eirokausiem. Interesanti, kur kritiķi palikuši? Mēs nevaram iepriecināt visus, un kritiķi būs pat tad, ja uzvarēsim katrā spēlē. Galvenais treneris šo situāciju pārcieta, viņš ir malacis. Izturēja kritiku un to apgāza ar spēli. Mūsu darbs bija strādāt, bet Mološs laika gaitā izveidoja komandu, kas panāca vadošos klubus. Ja veiksme būs ar mums, varam šogad izcīnīt pat trešo vietu. Ar savu spēli apklusinājām šos kritiķus.
Dzirdēju, ka Artūrs Karašausks kļuvis nobriedušāks un profesionālāks.
Jā, manuprāt, esmu kļuvis pieaugušāks. Liepājā nekas netraucē, futbolam te ir labākie apstākļi Latvijā. Ja bāzē jābūt 10:00, ierodos ātrāk un dažreiz palieku līdz pat trijiem dienā. Nav kur steigties. Rīgā bija pavisam pretēji – jāaizbrauc tur un tur. Bet Liepājā ir forši. Pasēdi, atjaunojies. Dažreiz aizeju kā viens no pēdējiem. Man nekur negribas steigties, un tas ir forši! Te jūtos ļoti labi. Daudzi saka, ka Liepājā ir grūti, var piemesties depresija, bet es neko tādu neredzu.
Kāpēc nespēlē ārzemēs?
Tas ir grūts jautājums. Nenoliegšu, ka pats par to esmu aizdomājies. Tam ir vairāki faktori. Protams, tas atkarīgs arī no manis, bet, lai es aizbrauktu uz ārzemēm un tur spēlētu, jāsakrīt visiem apstākļiem. Vispirms jau apkārt jābūt labiem aģentiem un cilvēkiem, kuri atradīs klubu, kurā jutīsies labi un spēlēsi. Jābūt trenerim, kurš grib tevi komandā un uzticas. Šie ir divi svarīgākie faktori. Protams, no manis atkarīgs, cik profesionāls būšu un kā atdošos futbolam. Piemēram, ja es būtu palicis Šveicē, es tur noteikti spēlētu augstākajā līgā. To teica arī Wil komandas biedri, un uz to norādīja labi futbolisti, ne jaunie. Vienkārši radās apstākļi, ka tur nevarēju palikt. Savukārt Polijā treneris mani sākumā gribēja komandā, bet pēc tam pēkšņi nebiju vairs vajadzīgs. Ja es tagad aizbrauktu uz ārzemēm, varbūt būtu citādāk. Esmu nobriedušāks. Tomēr, lai veiksmīgi spēlētu ārzemēs, jāsakrīt vairākiem apstākļiem. Tur spēlēt nemaz nav tik viegli. Vienā spēlē kļūdies, nākamajā jau kāds cits laukumā ies tavā vietā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!