Nesen Latvijā plašu ažiotāžu ieguva informācija, ka esi palicis bez iztikas līdzekļiem. Kā šāda situācija izveidojās?
Ģirts Mihelsons man piedāvāja uz futbola kluba Metta un arī citu Virslīgas vienību rēķina uztaisīt operāciju. Tomēr pēc tam viņš manā dzimšanas dienā internetā publicēja šādu informāciju. Tas bija bez manas ziņas. Nezinu, vai viņš vēlējās mani uzmundrināt vai parādīt, ka ir varens, bet es par to neko nezināju.
Tomēr šādam paziņojumam bija iemesls?
Tik traki jau nav – ir cilvēki, kuriem klājas grūtāk. Man ir, kur aiziet un aizņemties, ja vajag. Tagad ilgu laiku nebiju strādājis, arī šī operācija. Ja tu trenē vai citādāk strādā futbolā, nepieciešams, lai vismaz varētu normāli paiet.
Pēdējās spēles aizvadīji 2012. gadā. Kopš tā laika tava dzīve izvērtusies diezgan raiba.
Daudz kas mainījies. Ilgāko no šī laika trenēju bērnus Ikšķilē. Tomēr, godīgi sakot, viss, kas ir apkārt futbolam, izskatās bezperspektīvi. Bez liela entuziasma. Jā, tu nodarbojies ar bērnu, bet zini, ka viņš 15 gadu vecumā, iespējams, pabeigs. Man nesanāca nevienu izaudzināt līdz 15–16 gadiem, lai redzētu, kas ar viņu notiek tālāk.
Audā pērn pavasarī biji plānots kā pirmās līgas komandas galvenais treneris. Kāpēc tur neuzkavējies?
Daudz ietekmēja problēmas ar kāju – nepatīkami, ja pēc treniņa novadīšanas no rīta ir grūti piecelties. Tāpēc tomēr gribēju atrast kaut ko citu.
Tagad pēc operācijas viss ir kārtībā?
Jā, tagad viss ir kārtībā. Paldies Ģirtam par operāciju.
Kāda bija atsaucība pēc Ģirta tvīta?
Man tas bija nepatīkami. Visi man pazīstamie zvanījās, prasīja, vai nepieciešama palīdzība. Es būtu varējis pie viņiem pats pieiet, un neviens apkārt to nezinātu, bet sanāca tā, ka tagad to zina visa Latvija un ne tikai. Jā, ir patīkami, kad redzu sniegto finansiālo atbalstu, tomēr no šīs naudas neko neesmu paņēmis. Vēl īsti nezinu, ko darīšu ar šo naudu. Citi ziedoja eiro, citi – 100 eiro. Kādreiz publicēšu sarakstu ar visiem, kas palīdzēja, paldies viņiem. Tomēr domāju, ka šādi darīt manis dēļ nebija tā vērts.
Problēmas ar gūžu tev bija jau arī spēlētāja karjeras beigās.
Jā, tāpēc beidzu karjeru. Kad dakteris Andersons operēja, teica, ka staigāšanai vēl 5–6 gadus derēs, bet spēlēt vairs nevar. Tieši pagāja tas laiks un arī staigāt kļuva grūti. Gūža bija spēlētāja karjeras pēdējā un vissarežģītākā trauma.
Šajos septiņos ar pusi gados tev bijušas arī atkarību problēmas?
Nu kādas atkarības? Smēķēju, jā, bet daudzi smēķē. Varu gan smēķēt, gan nesmēķēt. Alkoholu lieto cilvēki. Ja ir svētki, protams, lietoju arī es. Daudz kas izskanējis pārspīlēti, un tas nav patīkami, bet nevaru mainīt uzrakstīto. Ja es eju uz dzimšanas dienu, vai tur neiedzeršu? Es neesmu vainīgs, ka man katru nedēļu kādam draugam ir dzimšanas diena. Ja man būtu problēmas, es nebūtu nācis uz šo interviju.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!