Latvijas pilsonis. Saruna ar hokejistu Oskaru Bārtuli

Sezonu noslēdzi ātrāk ar plaukstas traumu. Kāda šobrīd ir situācija?

Jau mēnesis pagājis kopš operācijas, cerams, ka drīz sākšu slidot. Uz zāli jau eju, bet pagaidām vēl nevaru kāpt uz ledus, jāgaida, lai roka sadzīst līdz galam. Ārsts saka, ka viss kārtībā, uz Latvijas izlases pirmo treniņu būtu bijis gatavs.

Tomēr notika tas, ko neviens nebija prognozējis, un pasaules čempionāts šogad nenotiks. Kādas tev par to ir emocijas?

Žēl, ka čempionāts atcelts. Gribējās tur būt, īpaši ar visu situāciju, kas man pašam bijusi. Tomēr veselība ir pirmajā vietā! Kā ir, tā ir, pats galvenais, lai vīruss pazustu un nākamā sezona būtu normāla.

Varbūt šis ir laiks, lai domātu par to, ka pasaules čempionātu nevajag organizēt katru gadu, bet, piemēram, katru otro?

Man liekas, ka tas faniem un hokejistiem atņemtu hokeja pavasara svētkus – gan līdzjutējiem prieks, viņi pulcējas un izbauda hokeju, gan spēlētājiem čempionāts ir liels pasākums.

Kā hokejisti trenējas laikā, kad viss aizslēgts?

Ar dēlu paskrienam krosus. Hallēs neejam, jo tas ir risks. Esam mājas režīmā – sētā mētājam ripas, skrienam, kā arī izbaudām ģimenē viens otra klātbūtni vēl vairāk.

Kā guvi traumu?

Roka man sāpēja ilgstoši, bet tieši pēc Jaunā gada situācija saasinājās un kļuva jau tā, ka nevar ne uzmest, ne piespēlēt. Līdz ar to vajadzēja operēt, jo citu risinājumu vairs nebija.

Cik tavā karjerā ir bijis operāciju?

Neesmu skaitījis, bet tuvu desmit, ja ne vairāk.

Kas Rīgas Dinamo šosezon neizdevās, ka nācās cīnīties, lai nepaliktu pēdējie līgā?

Nebiju ar komandu vasaras periodā un ielēcu vilcienā, kad tas jau brauca. It kā pēc manas atnākšanas spēle sāka parādīties un bijām vairs tikai dažu uzvaru attālumā no izslēgšanas turnīra. Tuvojāmies, bet tad notika jaunas izmaiņas sastāvā, parādījās traumas un spēle atkal pazuda. Manuprāt, pats galvenais iemesls bija traumas – tās šogad tika gūtas nenormāli daudz. Treneris sāk spēlēt, bet atkal no puzles izkrīt 2–3 cilvēki. Un tas ir ļoti daudz.

Kurā brīdī sāka domāt par nākamo sezonu vai arī skaļi to neteica?

Spēlētājiem to nesaka, šo vadība varētu komentēt. Spēlētāji paši saprata situāciju tabulā – kad vēl vari aizķerties izslēgšanas turnīrā un kad vairs nevari. Ģērbtuvēs par to skaļi nerunā.

Daudzi skatītāji komandai pārmet, ka sezonas beigās tā vairs necīnījās. Kāda ir motivācija doties laukumā, ja vienīgā cīņa notiek, lai nepaliktu pēdējā vietā?

Es neteiktu, ka komanda necīnījās. Cīnījās! Pēdējais izbraukums arī to parādīja, tika uzvarētas kādas spēles. Ja galīgi necīnītos, zaudējumu būtu vēl vairāk. Pēdējā mājas spēlē beidzot tika gūta uzvara, bet uzskatu, ka bija pelnīts to izcīnīt daudz ātrāk. Komandai bija problēmas ar vārtu gūšanu un līdz ar to uz tablo visu laiku bija viens gols par īsu. Apgalvojums, ka necīnījās, ir pilnīgi aplams.

Kas šosezon notika ar spēli vairākumā?

Negāja. Varbūt kaut kur pietrūkst meistarības. Nav jau tā, ka to neizspēlējam. Treniņos un sapulcēs visu laiku tam gājām cauri, bet piemeklēja kaut kāda melnā strīpa. Varbūt vajadzēja darīt vienkāršāk – mest pa vārtiem un vārtu priekšā kapāt pa ripu. Tas tagad jāizanalizē un jāmācās no kļūdām. Daudziem jaunajiem šī bija ļoti laba skola – viņi šādā līmenī vairākumā nebija spēlējuši un turpmāk varēs progresēt.

Jaunie šosezon tika daudz iespēlēti. Kurus vari īpaši izcelt?

Bērziņu, Ģēģeri, tāpat Mamčičam ļoti laba pirmā pilnā sezona Rīgas Dinamo. Viņi visu laiku bija ar komandu, tika pie spēles laika un nekrita ārā no bildes. Jā, varbūt kādos brīžos bija redzams, ka fiziski viņu nav tur, kur vajadzētu būt, bet ļoti labi, ka paši to redzēja, zinās, pie kā strādāt vasarā.

Vēl jau bija arī brīdis, kad no ierindas izkrita abi pamatvārtsargi.

Jā, Voris arī tiešām malacis. Ienāca tādā līmenī un uzreiz parādīja, ka var spēlēt. Šis viņam bija kā eksāmens. Arī vārtsargu treneri redzēja, ka viņš spēj darboties šādā līmenī, un saprata, pie kā vasarā jāstrādā vairāk. No tādas puses tiešām sezonai ir arī plusiņš, jo daudz iespēlēja jaunos.

Ar kādu motivāciju laukumā iziet aizsargi, ja zina, ka vārtos pēkšņi iemests debitants?

Voris laukumā devās ar pārliecību, tāpēc daudz par to nemaz nedomāju. Varbūt kādu ekstra reizi nogūlos priekšā ripai, tomēr šādos brīžos viss notiek automātiski.

28 mačos vieni vārti un septiņas piespēles. Vai esi apmierināts?

Teikšu godīgi, sākums man bija ar emocijām, jo ilgi nebiju spēlējis. Pēc tam, protams, varēja just, ka iestājas bedre – lai kā vasarā trenētos individuāli, tas ir kaut kas cits nekā pabūt vasaras nometnē ar komandu. Sezonas laikā, kad spēļu ir ļoti daudz, to sāk just. Kad šī bedre iestājas, tev galva vairs īsti nedomā. Vienmēr gribas spēlēt arvien labāk, tāpēc ceru, ka šogad vasarā uzreiz būšu ar komandu un normāli sagatavošos sezonai.

Līdz jūlijam trenējaties visi kopā, bet tad lielākā daļa dodas uz Dinamo nometni un jūs, kuriem vēl nav līgumu, paliekat tikai daži?

Pagājušajā vasarā gan palikām diezgan padaudz, vienu brīdi kādi 10–15 cilvēki. Pat vēl tad, kad es parakstīju līgumu, trenējāmies 5–6 cilvēki. Bet tāpat tas nav tas, kā būt ar komandu. Tāpēc vienā brīdī pievienojos Olimp, jo gribēju trenēties ar komandu, lai redzētu arī taktiskos zīmējumus. 

Vai pastāvēja iespējamība, ka tu varētu Olimp sastāvā iziet laukumā?

Es pat biju pieteikts, pēc tam mani laikam pārlika pie treneriem. Gribējās būt hokejā, kaut ko darīt. Man bija nolikts laiks, kad sāktu spēlēt, ja nebūtu piedāvājumu. Domāju, vēl nedēļa, divas un varbūt jau būtu spēlējis.  

Ko Rīgas Dinamo dod Latvijas hokejam?

Pirmkārt, tas Latvijas spēlētājiem dod iespēju spēlēt tik augstā līmenī, jo redzam, ka leģionāru KHL mums nav nemaz tik daudz. Visi pārējie spēlē mājas klubā. Jā, ja nebūtu Dinamo, kāds no mūsu sastāva vēl spēlētu KHL ārzemju klubos, bet nezinu, cik daudziem tas izdotos. Lielākā daļa laikam tomēr šādā līmenī nespēlētu. Tas līdz ar to ir liels pluss arī Latvijas hokeja izlasei. Tāpat Rīgas Dinamo ir sakārtota bērnu skoliņa. Plusu ir daudz, bet, vai ir kāds mīnuss, nemaz nezinu.

Kurā brīdī tev radās doma par Krievijas pasi?

Es neteiktu, ka runa ir par Krievijas pasi. Vēlējos nevis pilsonību, bet sporta pilsonību. Esmu Latvijā dzimis, Latvijā audzis, cik varu, atbalstu bērnu hokeju. Tas bija sporta pilsonības jautājums, jo sportista mūžs ir īss. Kā leģionāram man bija grūti atrast klubu, un parādījās iespēja. 

To veicināja arī konflikts ar Viesturu Koziolu?

Es neteiktu, ka mums ir baigais konflikts. Nesaskaņas ir normāls dzīves process, vienmēr kaut kam kaut kas nepatīk. Tas, ka kādam viedoklis ir citāds, ir dzīves sastāvdaļa. Galvenais, ka pēc tam var izrunāties par šīm lietām, atstāt tās aiz muguras un iet tālāk. Liels pluss, ka ar Viesturu tagad satikāmies, izrunājāmies, sapratām, ko katram vajadzēja darīt citādi, un viss. Esam tam tikuši pāri un ejam tālāk.

Viena lieta, ko nevajadzēja darīt, droši vien bija vēstules sūtīšana federācijai.

Varbūt nevajadzēja. Tagad tā izskatās, ka nevajadzēja, bet tajā brīdī varbūt izskatījās, ka vajadzēja. Mēs neviens nezinām, ko vajadzēs darīt pēc dienas vai divām.

Tev sākumā likās, ka pasi viegli izdosies iegūt?

Gan aģents kļūdījās, gan es kaut kur. Bija sarunāts līgums, bet pēc tam kaut kas nobruka un beigās viss šādi sanāca. 

Vai pats biji rēķinājies ar tik asu reakciju Latvijas sabiedrībā?

Ja godīgi, es pat nezināju, ka ir asa reakcija, medijus nelasīju, uz ielas man neviens klāt nenāca.

Šī vēstule bija 2018. gada jūnija pašā sākumā. Pēc pasaules čempionāta, uz kuru tu īsti netiki uzaicināts. Tas bija tāds pēdējais piliens?

Tagad neatceros, kas toreiz pirms pasaules čempionāta notika. Labāk aizmirstu un eju tālāk. Man parādījās iespēja, bija sarunāts divu gadu līgums, tāpēc arī viss tā izvērtās. Ne jau aģents gāja manā vietā vēstules rakstīt, šo lēmumu pieņēmu es.

2018. gadā pēc Laura Dārziņa traumas tu skaļi runāji par neesošo apdrošināšanu izlasē. Tagad izlasē ar apdrošināšanu viss ir kārtībā?

Neesmu par to puišiem jautājis. Domāju, viss ir sakārtots, ja jau Lauris atkal spēlējis izlasē. 

Tāpat jautājumus raisīja 2018. gada februāris, kad tu pēdējā brīdī atteicies piedalīties pārbaudes spēlē pret Kanādu.

Par to daudz runāja, bet nebija tā, ka vienkārši atteicos. Pēdējā treniņā Ufā ar galvu ielidoju vārtu stabā. Man tiešām Rīgā, izejot uz ledus, sareiba galva. Jā, ārstu pārbaudes to neapstiprināja, bet es pēc tam arī Ufā vēl 2–3 dienas netrenējos. Uz spēli izgāju, bet netrenējos. Man bija smadzeņu satricinājums, tāpēc izlēmu, ka, tā kā tā ir tikai pārbaudes spēle, labāk nevajag riskēt. 

Kāda jums bija nesenā tikšanās ar Viesturu?

Satikāmies federācijā, izgājām cauri visām tēmām, kuras vajadzēja izrunāt, paspiedām viens otram roku un devāmies tālāk.

Cik reizes bijušas, ka izlasē nevēlies spēlēt, jo esi noguris, un cik reižu bijusi trauma?

Man nekad nav bijis tā, ka nevēlos. Allaž bijusi kāda trauma. Šogad jau varētu būt bijis līdzīgi – mēģinājām visādus veidus, lai es spēlētu līdz sezonas beigām, man pat lika mazus ģipšus virsū, lai roka nelocītos līdz sāpēm, bet nekas nepalīdzēja. Tāpēc nolēmām, ka ātrāk taisām operāciju.

Kādas tev šobrīd ir atmiņas no laika pirms nu jau desmit gadiem, kad cīnījies par vietu NHL?

Šis laiks man iemācīja profesionālismu, kad redzēju, kāda tur ir pieeja treniņiem. Tur neviens pakaļ neskrien un nedzenā, bet pašam jāsaprot, ka ir liela konkurence. Iemācies, kā tev jāstrādā, cik daudz jāstrādā, lai tiktu tajā vietā.