Runājam dienu pēc tavas atgriešanās no diviem miniturnīriem Berlīnē, kur piecos mačos svinēji četras uzvaras, pārspējot arī ranga desmitnieka sportistes. Kā bija aizvadīt pirmās spēles gandrīz piecu mēnešu laikā?
Vispirms jāuzsver, ka tas bija pārbaudes turnīrs. Protams, arī šādā turnīrā negribas zaudēt, bet nedrīkstu sevi celt mākoņos, sakot, ka viss bija super. Jāatzīst, domāju, ka būs grūtāk, tomēr jau pirmais mačs uz zālāja seguma nebija slikts, kam sekoja līdzīga spēle pret Eļinu Svitoļinu. Pēc tam veiksmīgi izdevās pāriet uz cieto segumu, kur katrā mačā jutos arvien labāk un labāk. Man patika tas segums. Nospēlēju 3–4 labas spēles, kas bija lielisks treniņš pirms sezonas atsākšanās.
Piecu mēnešu pauze bija jūtama?
Protams, ir atšķirība, jo iepriekš katru dienu bija mači, bet tagad tikai notiek treniņi. Jā, bija uztraukums, bet fiziski jūtos labāk nekā februārī un martā.
Sākoties vīrusa uzliesmojumam, ilgu laiku pavadīji Austrijā. Ko darīji tur un kāpēc pieņēmi lēmumu braukt uz Liepāju?
Vēlējos uz Liepāju braukt jau pašā sākumā, tomēr tad vajadzētu izciest 14 dienu pašizolāciju, tāpēc palikām Austrijā. Pēc tam jau Austrijā atļāva trenēties, tur bija sparinga partneri, bija labs laiks un varēju spēlēt ārā, kamēr Liepājā tas vēl nebija iespējams. Tad nu arī paliku ilgāk. Tomēr, kad tika noņemta prasība par 14 dienām, devos uz Latviju.
Vīrusa draudus uztvēri nopietni?
Jā. No dažādām pusēm dzirdami dažādi viedokļi, tomēr vīruss ir vīruss un saslimt negribas. Ievēroju sociālo distancēšanos, roku dezinficēšanu, netaisīju ballītes. Katram nepieciešams rīkoties, lai pasaule pēc pusgada dzīvotu labāk un šo problēmu vairs nebūtu.
Kāda bija sajūta, kad martā aizlidoji uz ASV un tieši pirms paša sākuma uzzināji, ka Indianvelsas turnīrs nenotiks?
Turnīram bija jāsākas pirmdien un svētdienā, kad trenējos, atnāca kāds zēns un sacīja, ka turnīrs atcelts. Neviens nesaprata, kas notiek. Neilgi pirms tam jau bijām ASV uz Federāciju kausu, un tad visi par vīrusu jokoja, bet te pēkšņi viss atcelts un spēlētāji nezina, ko darīt – trenēties vai netrenēties. Daži palika, citi uzreiz aizlidoja. Arī es pēc vienas dienas jau devos prom. Bija skaidrs, ka atceltas arī sacensības Maiami, bet tāpat vēl cerēju, ka turnīri Eiropā turpināsies. Tomēr šīs cerības pazuda diezgan ātri.
Visu laiku biji kustībā, braukājot no turnīra uz turnīru, un tad pēkšņi nekas nenotiek.
Jā, pēkšņi iespējams redzēt dzīvi, kāda tā būs pēc tenisa. Arī to vajag izdzīvot. Man ar to nebija nekādu problēmu.
Tik ilgi Latvijā noteikti neesi uzkavējusies ļoti daudzus gadus.
Īstenībā nē – pagājušā gada novembrī šeit trenējāmies četras nedēļas. Arī tagad sanāk pabūt gandrīz mēnesi. Cerēju, ka būs labāks un siltāks laiks, bet dažas dienas bija diezgan patīkamas. Varam trenēties gan ārā, gan hallē. Liepājā vairs nav problēmu, kur trenēties. Ziemā man pat šeit labāk patīk gatavoties nekā Austrijā – zālē pieejams pilnīgi viss, ko vajag, un tas ir piecu minūšu attālumā no mājām.
Ko vari pateikt par jauno Liepājas tenisa halli?
Tikai to labāko. Eiropā labāku halli es neesmu redzējusi.
To pērn atklāja tavā dzimšanas dienā, tomēr uz atklāšanu neieradies.
Man bija problēmas ar muguru un ārsti ieteica labāk nelidot. Toreiz mugura nepārtraukti sāpēja, nevarēju pat pagulēt. Tika veiktas injekcijas un pēc kādas nedēļas kļuva labāk. Tagad viss ir kārtībā. Tas ļoti palīdzēja.
Liepājā pandēmijas laikā ilgstoši trenējās arī Aļona Ostapenko. To pirmoreiz dzirdot, šķita, ka droši vien katra kortā dodaties savā laikā un gan jau pat nemaz nesasveicināties, tomēr nē, esat šajā laikā arī trenējušās kopā.
Viņa man prasīja, kad tieši būšu, un jau pirms manas atbraukšanas sarunājām kopējos treniņus. Izdevās arī dažus tādus aizvadīt.
Noderīgi trenēties ar tik spēcīgu sparinga partneri?
Jā, protams, tas palīdz. Tāpat palīdz sparingi pret zēniem un vīriešiem. Tomēr Liepājā ir arī vairākas citas meitenes, kuras labi spēlē, – Patrīcija Špaka un Elza Tomase. Tāpēc sparinga partnerus iespējams mainīt un ļoti labi patrenēties.
Tev, protams, šie jautājumi ir apnikuši, bet kādas šobrīd ir jūsu abu attiecības? Sanāca arī iziet uz kādu kopēju kafijas tasi?
Mēs sarakstāmies, mums ir ļoti labas attiecības. Spēlējām arī Federācijas kausā, kur bija labs komandas gars. Viss ir forši. Visiem patīk drāma, tomēr viss ir kārtībā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!