Sapnis par skaistām vietām
Nāku no peldēšanas saimes. Ar to sāku nodarboties četru gadu vecumā un trenējos līdz pat pilngadības sasniegšanai, kļūstot par sporta meistaru. Pēc tam sekoja universitāte, darbs, sāku lidot un bija diezgan liela pauze, tomēr veselības uzturēšanas nolūkā sportojis esmu vienmēr – veicu nelielus skrējienus, peldēju, boksējos. Vienu brīdi mans hobijs bija ūdenspolo un pirms desmit gadiem piedalījos šī sporta veida atjaunošanā Latvijā. Sākumā likās: kas tad tur – jāmet bumba un jāprot peldēt. Mēs visi bijām peldētāji, bet ātri vien sapratām, ka tas ir sarežģīts un smags sporta veids. Cik esmu dzirdējis, ūdenspolo Latvijā turpinās arī šobrīd, jo ir treneris, izveidota komanda. Viņiem tikai nepieciešams laiks, lai iekrātu pieredzi.
2018. gadā Rīgā noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Biju ar mazu skriešanas pieredzi, bez trenera, tomēr vēlējos aizvadīt cīņu ar savu ķermeni un smadzenēm. Distanci beidzu stundā un 42 minūtēs, ieņemot 777. vietu. Man patika sajūta, ka šo cīņu uzvarēju, turklāt finišā gaidīja sieva ar bērniem. Patīkami! Tad arī parādījās ideja, ka nepieciešams turpināt. Drīz vien internetā ieraudzīju video par Ironman sacensībām un piefiksēju, ka tās allaž notiek skaistās vietās. Mana pirmā doma bija – nevar būt, ka cilvēki veic tik garas distances. Tomēr izlēmu mēģināt un pārbaudīt, vai izturēšu arī ko tādu. 2020. gadā sāku strādāt ar treneri Romānu Melderi, un pirms manām pirmajām sacensībām viņš pateica, ka uzskata – man ir potenciāls labot Latvijas rekordu triatlona vidējā distancē, kurā jāveic 1,9 kilometri peldus, 90 kilometru uz velosipēda un 21 kilometrs skriešus.
Virsotnē kopš pirmajām sacensībām
Triatlons ir kā dzīvesveids. Kad sāc ar to nodarboties, mainās viss – cilvēki apkārt, uzturs, tas, cik ilgi vari gulēt, kā apvienot darbu ar treniņiem. Ja iepriekš darbā biji sešas stundas, tagad, aizvadot 2–3 treniņus dienā, saproti, ka darbam ir trīs stundas laika. Tomēr šajās trijās stundās paveic vairāk nekā iepriekš, jo tev ir mērķis. Savu pirmo Ironman pusīti veicu 2021. gadā Kanāriju salās. Ričuka posms tur bija ļoti kalnains ar 1200 metru kopējo kāpumu, peldēšana notika jūrā, bet skriešana – blakus pludmalei. Uzvarēju savā vecuma grupā un kopējā ieskaitē starp aptuveni 2000 dalībniekiem finišēju ceturtais. Tās bija pirmās starptautiskās sacensības pēc kovida, un piedalījās daudzas lielākās Ironman zvaigznes. Atrodoties starp viņiem, ieguvu lielu motivāciju. Tosezon man bija vairāki veiksmīgi starti un pēc tās paņēmu četru mēnešu pauzi, trenēties atsākot janvārī. Tomēr drīz vien radās problēmas ar ceļgala cīpslu, un vairākus turpmākos mēnešus ārsti atļāva vien nedaudz peldēt. Aizliegums skriet morāli bija smags, tomēr lēnām sagaidījām mirkli, kad beidzot varēju trenēties, un jūlijā Latvijas čempionātā Smiltenē aizvadījām pirmo startu. Izcīnīju trešo vietu, ceļa sāpes nejutu. Līdz ar to sāku gatavoties pavisam nopietni, un pieņēmām lēmumu pirmās ārzemju sacensības veikt divus mēnešus vēlāk Vācijā. Tur guvu piekto vietu savā vecuma grupā un ar rezultātu četras stundas un divas minūtes sasniedzu personisko rekordu. Tomēr tā bija tikai iesildīšanās, jo galvenais starts tika plānots vēl pēc diviem mēnešiem Turcijā, kur vēlējos izkļūt no četrām stundām.
Ar finiša lentu virs galvas
Ja Ironman sacensībās tiecies pēc rekordlaika, tas nekad nav viegli. Allaž būs ciešanas, galvā nāks domas, kāpēc to dari, tomēr paralēli smadzenes arī sniedz spēku turpināt. Tā kā Latvijā oktobrī un novembrī trenēties ir grūti, uz Turciju devos jau mēnesi pirms starta un, sacensībām arvien tuvojoties, sapratu, ka esmu labā formā – varu ne tikai iziet no četrām stundām, bet arī tuvoties Latvijas rekordam, kas desmit gadus piederēja Rinaldam Sluckim. Viņš man ir labs draugs, esam daudz trenējušies divatā.
Peldēšanu aizvadīju mierīgi ar domu, ka labāk saglabāt spēkus. Iznākot ārā, nevarēju saprast, kurā vietā atrodos, un vien pēc desmit kilometriem, kad trasē notika apgriešanās pretējā virzienā, ieraudzīju, ka priekšā brauc tikai viens konkurents. Riteņbraukšana man ir diezgan spēcīga un kā tīģeris sapratu, ka viņu apēdīšu, kas drīz arī notika. Sākotnējais plāns mums ar treneri bija, ka nepieciešams braukt ar vidējo ātrumu 44 km/h, bet, kad to sasniedzu, jutu, ka noguruma nav un varu arī nedaudz ātrāk. Līdz ar to distanci veicu ar 45 km/h, paralēli ļoti rūpīgi sekojot līdzi gan savam uzturam, gan arī pulsam. Skriešanas distances vidū sapratu, ka Latvijas rekorda grafiku jau apsteidzu par četrām minūtēm. No prieka pat palielinājās pulss, tomēr vajadzēja nomierināties un turpināt darīt savu darbu. Vēlāk milzīgu prieku izjutu arī brīdī, kad sieva man uzbļāva, ka otrajai vietai atrodos priekšā par piecām minūtēm. Kļuva skaidrs, ka pavisam drīz kā pirmais nokļūšu pie finiša lentas un turēšu to virs savas galvas. Viss treniņprocess, strīdi ar ģimeni un draugiem ir atmaksājušies!
Tik ilgi esmu ievērojis režīmu, ka, noslēdzoties sezonai, vēlos atpūsties un izbaudīt laiku ar ģimeni. Pēc tam atgriezīšos ar jauniem mērķiem un plāniem. Jau esmu kvalificējies šī gada pasaules čempionātam, kas augustā notiks Somijas pilsētā Lahti, gribu tajā kāpt uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Ironman visā pasaulē ir ļoti populāras sacensības. Tas ir kā dzīvesveids. Esmu jau runājis ar Rimi Rīgas maratona organizētāju Aigaru Nordu un vēlamies 2023. vai 2024. gadā šīs sacensības dabūt uz Rīgas centru. Igaunija Ironman rīko jau vairākus gadus, un tur tās ir nevis kā sacensības, bet svētki. Viņi ir lieli malači. Tāpat svētku sajūtu jutu, kad piedalījos Rīgas maratonā – orķestris, dejas, dziedāšana. Tādu pašu koncertu vēlos uztaisīt arī Ironman sacensībās pie mums.
Galvenā bite
Jau kopš 16 gadu vecuma esmu lidmašīnas pilots. Uzreiz pēc universitātes beigšanas man piedāvāja izveidot pilotāžas grupu, un tā nu kopš 2011. gada vadu komandu Baltijas bites un pilotēju tās lidmašīnu Hercogs Jēkabs. Pašlaik mums ir jau desmit lidaparātu, ar priekšnesumiem esam bijuši visā Eiropā, Āzijā, Tuvajos Austrumos. Nākotnē ļoti vēlos no gaisa apskatīt ASV, ko plānojam jau vairākus gadus, un piedalīties 18. novembra gaisa spēku parādē virs Daugavas.
Mūsu lidmašīnas gaisā veic sarežģītus manevrus, tās viena otrai atrodas ļoti tuvu. Tas ir kā teātris gaisā – lidojums, no lidmašīnām nākošie nekaitīgie dūmi, mūzika un komentāri. Tikai redzot to visu kopā, cilvēki var priekšnesumu pilnībā izbaudīt.
Stāstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!