Šobrīd pārim Svirska/Bole ir vēlme kļūt par vienu no četrām laivām. Tieši tik ceļazīmes divās sacensībās eiropietēm vēl atlikušas vakantas uz četrgades nozīmīgāko notikumu, kas ir katra sportista sapnis. Vispirms divas tiks izspēlētas starp Eiropas airētājām, bet tad sekos īpašā regate, kurā sacentīsies visi joprojām bešā esošie atlēti.
"Laivā esmu kopš 2018. gada marta," atklāj Evita, pasmaidot, kad redz manu pārsteigto sejas izteiksmi. Viņa ar lepnuma dzirksti turpina, ka mērķis ir augstāks par to, kur duets pašreiz ticis, tomēr nenoliedz, ka ir arī neliela spriedze. "Pēdējā iespēja mums ceļā uz olimpiādi ir 2020. gada maijā – tie būs divi gadi un divi mēneši."Tuvojoties trešajam gadu desmitam, sākt nodarboties ar pilnīgi jaunu sporta veidu un uzstādīt mērķi divos gados nonākt līdz olimpiādei izklausās vienlīdz ambiciozi un neprātīgi, tādēļ pārjautāju Evitai vēlreiz – vai tiešām? Tiešām? "Es biju 27 gadus vecs krabis, bet pašlaik esmu ieguvusi līgavaini – Tokiju," smejas Evita. Tā kā 2020. gadā būs 366 diennaktis, smīnu, ka sportistēm jāuzņemas īru tradīcija – garā gada 29. februārī meitenes var pašas bildināt iecerētos un tad jau izdosies arī ar Tokiju kā līgavaini. Evita smejas un atzīmē šo kā piezīmi savā laika plānotājā.
Evita stāsta, ka pirms pāris gadiem kā fizioterapeite strādājusi ar kādu smaiļotāju, liekot veikt vingrojumus, kas viņam sākumā nepadevās. Pēc neveiksmēm sportists attraucis, lai fizioterapeite pati iesēžas laivā, bet vēlāk uzaicinājis viņu ciemos, solot pavizināt smailītē. "Visu vasaru trenējos, nesakot to šim cilvēkam, ar domu, ka tagad tiksimies smaiļošanas maratona sacensībās un es – fizioterapeite – varēšu teikt: ha! Re, es nostartēšu, es varu."
Un tad Evitu, viņas darbaspējas un mērķtiecību pamanījis kāds, kas ilgstoši meklēja milzīgām darbaspējām apveltītu komandas biedru, – Olga Svirska. Kā saka Evita, viņas pāriniece ir tikpat neprātīga un drosmīga, bet jau ar lielu pieredzi akadēmiskajā airēšanā. Viņa aicināja izveidot vieglsvara divnieku pāri, un abas sportistes vienojās likt malā ikdienu, veltot sevi mērķim – tikšanai uz olimpiskajām spēlēm.
"Manai akadēmiskās airēšanas trenerei un pāriniecei sākās pacietības treniņš – iemācīt kādam no pilnīgas nulles, kas ir šis sports, kas ir ūdens, laiva, kas ir airi," stāsta Evita, kura smaiļošanā pavadījusi pusotru gadu, mācoties līdzsvaru un ūdens izjūtu, bet tad viņu nolaupījusi akadēmiskā airēšana. Evita spēj jokot par savu mērķi un vienlaikus kļūt ārkārtīgi nopietna, runājot par "četrām darba brīvbiļetēm" jeb par vēl atlikušajām ceļazīmēm uz olimpiskajām spēlēm.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!