Jāņa Lūša sasniegumu līknes straujā stiepšanās augšup ir apbrīnas vērta, bet savā ziņā arī loģiska. Mūsdienās tas vairs nebūtu iespējams, ka vien 18 gadu vecumā sportists sāk trenēties un kļūst par pasaules pirmā lieluma zvaigzni, bet Lūsis tik tiešām tikai studiju laikā nopietni pievērsās vieglatlētikas disciplīnu, jo īpaši šķēpmešanas apgūšanai. Ja līdz augstskolas durvju atvēršanai nekas nopietni sporta jomā nav darīts, tad, sākot audzēt muskuļus un uzzinot tehniskās nianses, katrās nākamajās sacensībās rezultāts var uzlaboties par metriem, ne tikai centimetriem.
Pirms studentu dzīves posma priekškara atvēršanas derētu gan atgādināt, kā Lūsis uzkāpa uz sporta takas. 1957. gada vasarā, mammas mudināts, Jānis grasījās Lauksaimniecības akadēmijā mācīties par agronomu. Viena liktenīga tikšanās krasi izmainīja visu viņa dzīvi. Lūša stāstītais laikrakstam Diena pirms viņa 70. gadu jubilejas: "Tajā vasarā Rīgā notika Vissavienības skolēnu spartakiādes sacensības. Pirms tām jaunos sportistus no Latvijas malu malām aicināja uz mačiem Rīgā. Es atbraucu no Kandavas un trīssoļlēkšanas sacensībās izcīnīju ceturto vietu. Pat nezinu kāpēc, bet arī mani atstāja treniņnometnē Rīgā. Tās laikā notika pārbaudes sacensības, kurās pirmo reizi metu šķēpu, sasniegdams 44 ar pusi metru. Nezināju, kas ir krustsolis un kā pareizi jāmet, tomēr uzvarēju visus Elmāra Krūzes audzēkņus no šķēpmetēju grupas. Rezultāts gan bija viduvējs, un Vissavienības mačiem mani nepieteica. Aizbraucu mājās. Rīgā atgriezos uz eksāmenu laiku, lai iesniegtu dokumentus Lauksaimniecības akadēmijā. Nejauši uz ielas sastaptais skrējēju treneris Imants Gailis izmeta: "Zini, Elmārs teica, ka tu jau nu gan nebūšot šķēpmetējs..." Tas tik ļoti aizskāra manu lauku puikas pašcieņu, ka atteicos no domas mācīties par agronomu un iesniedzu dokumentus fizkultūras institūtā."
Bija izteikts fizkultūrietis
Ilggadējais desmitcīņnieku treneris Imants Piziks ar Lūsi mācījās vienā kursā un bija vienā treniņu grupā, tāpēc ļoti labi atceras Latvijas sporta leģendas pirmos soļus Latvijas Fiziskās kultūras un sporta institūtā (tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). "Mans augums pirmajā kursā bija 173 centimetri un svars 62 kilogrami. Līdzīgi rādītāji bija Jankam. Abi pastiepāmies augumā un pieņēmāmies svarā jau studiju laikā. Iestājoties augstskolā, Lūsis šķēpu meta nedaudz pāri 40 metriem – viņš bija izteikts fizkultūrietis, tikai 18 gadu vecumā sāka trenēties! Mūsdienās tas nebūtu iespējams. Visu viņš panāca ar kārtīgu darbu. Jāni neinteresēja blakuslietas. Paēdis vai ar pustukšu vēderu, bet viņš vienmēr bija treniņā. Tas nebūt nebija viegls laiks. Studentiem trūka naudas pārtikai un sadzīves apstākļi bija gaužām pieticīgi. Lūsis izturēja četrus smagus gadus un tāpēc arī kļuva par pasaules klases atlētu."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!