Kopš ārkārtējās situācijas atcelšanas pagājuši vairāk nekā četri mēneši. Esam sapratuši, ka šis vīruss tik drīz nepazudīs un mums jāiemācās ar to sadzīvot, saglabājot savu dzīves kvalitāti. Mēs rēķinājāmies ar otro vilni. Tāpat, visticamāk, ikviens no mums cerēja, ka valstij top rīcības plāns, kā reaģēt x stundā un kā sadzīvot ar vīrusu visās mums svarīgās dzīves jomās, tostarp sportā, kas ietekmē gan mūsu sabiedrības fizisko, gan morālo veselību un izturību.
Bija pietiekami daudz laika sagatavoties, izstrādāt vairākus scenārijus un savlaicīgi tos izdiskutēt ar visām iesaistītajām pusēm. Divas trešdaļas no sportā iesaistītajiem bērniem un jauniešiem, amatieriem un profesionāļiem nodarbojas ar sporta veidiem, kurus pārstāv nieka 15 no teju 90 sporta federācijām. Esmu pārliecināts, ka ierēdņu visnotaļ saspringtajā darba grafikā bija iespēja reizi nedēļā pāris stundu veltīt sarunai ar katru no tām, izrunājot lielākos epidemioloģiskās drošības riskus un preventīvos pasākumus to mazināšanai, kā arī izdiskutējot potenciālos rīcības scenārijus gan lokālu infekcijas uzliesmojumu gadījumā, gan arī situācijā, kurā esam nonākuši šobrīd. Diemžēl tas nenotika. Atliek vienīgi minēt, kāpēc ar mums nerunā un kāpēc 13. oktobrī premjera un viņa vadītā velna duča pieņemtie lēmumi Covid-19 infekcijas izplatības pieauguma apturēšanai sporta sabiedrībai radīja tikpat bezcerīgu sajūtu kā #11vilki sniegums tās pašas dienas vakarā. Iespējams, vainīga ir augstprātība un svēta ticība, ka sava "burbuļa" ietvaros tie spēj izvērtēt visus potenciālos riskus un rast labākos risinājumus. Ar šo man tiešā veidā nācās saskarties vēl jūnijā, kad Veselības ministrija (VM) ar frāzi "baseinos, veicot aktīvas fiziskas nodarbības, paātrinās cilvēka elpošana un var notikt aktīvāka vīrusa izdalīšanās" faktiski norādīja, ka baseinus labāk neapmeklēt. Visi mani centieni skaidrot, ka peldēšanas sportā iesaistītajiem ir zemāka elpošanas intensitāte un ka peldēšana ir vienīgais sporta veids, kurā izelpo ūdenī, nevis gaisā, nedeva nekādu efektu. Un es centos – sūtīju vēstules, kur vien var. Aparāts to visu aprija un pat neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt pēc būtības. Starp citu, noteikumos joprojām atstāti absurdie termini, savukārt spēkā esošie ierobežojumi pieļauj lielāku apmeklētāju plūsmu nekā LPF rekomendācijas treniņu darba organizēšanai. Vēstījums skaidrs – nemaisies ar saviem priekšlikumiem, paši zināsim.
Cita versija – sadarbība ar sporta nozari nav nepieciešama, jo tur darbojas a) muļķi, kas neko vērtīgu nepiedāvās, vai arī b) savtīgi un egoistiski darboņi, kas par visām varītēm centīsies uzspiest tikai sev piemērotu risinājumu un sabiedrības veselība viņus neinteresē. Šāds variants nav izslēgts, tomēr muļķība nav klīniska un tam noteikti nevajadzētu būt par iemeslu, lai nesēstos pie viena galda un kopīgi nemeklētu risinājumus. Arī savtīgums un personīgās intereses sportā ir novērojamas tikpat daudz, cik visās pārējās nozarēs – būtu skumji, ja sporta nozare primāri necīnītos par savām interesēm. Taču ir neprāts pieņemt, ka nozare neredz tālāk par savu degunu un dzīvo atrauti no realitātes. Jāatceras, ka vairākumā gadījumu sporta organizācijas tomēr izstrādājušas un īstenojušas dažādus piesardzības pasākumus Covid-19 risku mazināšanai gan treniņu, gan sacensību laikā. Ir arī trešais variants.
Karlo M. Cipolla cilvēkus, kuru lēmumi un rīcība kaitē citiem cilvēkiem, vienlaikus nedodot nekādu labumu vai pat kaitējot viņiem pašiem, apzīmēja ar vārdu "stulbeņi" (vienlaikus uzsverot, ka tā ir novērojama gan neizglītotu un dumju, gan inteliģentu un izglītotu, gan profesionālu un pieredzējušu cilvēku rindās). Atskatoties pēdējo nedēļu notikumos, jāsaka, ka stulbu lēmumu nav trūcis. Vēl 7. oktobrī veselības ministre publiski skaidroja, ka "jaunā taktika cīņā ar Covid-19 ir lokāli ierobežojumi jeb atbildības", SPKC stāstīja, ka 94,9% gadījumu nav saistīti ar sporta nozari, bet tas nekādi netraucēja vispirms paniski apturēt maratonu, bet jau pēc pāris dienām aizklapēt ciet visu veidu sporta treniņus un sacensības telpās, nemaz nevērtējot ne reģionālo situāciju, ne atšķirības sporta veidos. Bija stulbi, iepriekš to neapspriežot ar sporta nozari, Ministru kabineta (MK) noteikumos iekļaut prasību, kas visiem sporta organizatoriem nosaka par pienākumu ievērot federāciju noteikumus par veicamajiem piesardzības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības novēršanai. Bija ārkārtīgi stulbi iedomāties, ka federācijas spēs pāris stundu laikā (MK grozījumi stājās spēkā nākamajā dienā) tam sagatavoties, apspriesties ar epidemiologiem un pienācīgi apziņot biedrus. Bet vēl stulbāk bija to darīt, zinot, ka jau pēc trīs dienām nevienam šie noteikumi nebūs vajadzīgi.
Bija stulbi radīt noteikumus, kuri sporta treniņus telpās, kas gada tumšajā periodā ir neatņemams iedzīvotāju fiziskās aktivitātes balsts, pretstata privātām ballītēm un bāru apmeklējumiem. Bet vēl stulbāk bija pēc tam attaisnoties, ka, redz, "tur ir apakšā cilvēki un bizness". Un to saka VM ierēdņi, kuriem par katru cenu būtu jārūpējas par sabiedrības fizisko, garīgo un emocionālo veselību, alkohola patēriņa mazināšanu (it īpaši tik saspringtos apstākļos). Starp citu – arī bāru apmeklētājus varēja sūtīt ielās. Kāpēc ne?
Ir stulbi cerēt, ka bērni un jaunieši sēdēs mājās, ies peldēt Daugavā vai spēlēs hokeju uz ielas. Viņi pašorganizēsies un ies sportot. Vēl stulbāk ir domāt, ka pašorganizēts sporta iestāžu apmeklējums, kuram nav nekādu ierobežojumu, būs drošāks par kontrolētu, organizētu un stingri uzraudzītu treniņu. Ir stulbi pieņemt lēmumus, kas vienu un to pašu darbību atļauj un aizliedz, kā tas, piemēram, ir ar organizētu treniņu ledus arēnā vai peldbaseinā un pašorganizētu apmeklējumu tādā pašā sastāvā un tikpat kuplā cilvēku skaitā. Ir stulbi katru nedēļu pieņemt lēmumus, kuriem trūkst jebkādas konsekvences un loģikas. Ir stulbi iedomāties, ka vesela un saprātīga nācija ar sapratni uztvers lēmumus, kas rada tik daudz pretrunu. Par laimi, stulbums nav klīnisks. Tas ir lokāls un pārejošs.
Man nav ne mazāko ilūziju, ka kādā otrdienas rītā valdības pārstāvji pamodīsies ar apziņu, ka iepriekš pieņemtie lēmumi ir jāpārskata, taču ļoti ceru, ka dienā, kad viss šis beigsies, Ministru kabinets ar atbildīgajām ministrijām par veselību un fizisko aktivitāti priekšplānā atcerēsies pieņemtos lēmumus un ar vēl lielāku sparu un entuziasmu meklēs un, galvenais, piedāvās risinājumus, kā veicināt bērnu un jauniešu fiziskās aktivitātes un atgūt mūsu visu veselībai zaudēto.