Neskaidrā sezona
Pirms pandēmijas mani plāni bija lieli. Dudinicē ir vienas no soļošanas pasaulē prestižākajām sacensībām, kur būtu bijusi iespēja vākt kvalifikācijas punktus Tokijas olimpiskajām spēlēm vai arī izpildīt laika normatīvu. Biju ieguldījis produktīvu darbu, jo pēc starta pagājušā gada pasaules čempionātā Dohā ieguvu ne tikai labu motivāciju, bet arī dažādu veidu atbalstu – gan morālu, gan arī finansiālu. Mana pašsajūta bija lieliska, tomēr beigās nokļuvu starp tiem, kuri tika pie nepatīkama pārsteiguma atceltu sacensību izskatā. Pēc tam nākamo nedēļu bija grūti iet uz treniņiem, jo šķita, ka mans mērķis – Tokijas olimpiskās spēles – izplūst, tomēr, neskatoties ne uz ko, turpināju trenēties, lai krāsniņu turētu siltu. Atguvos gan diezgan ātri. Ilgi neticēju, ka olimpiskās spēles tiešām pārcels uz nākamo gadu, bet, kad tas notika, vajadzēja pārstrukturizēt treniņu darbu.
No malas var šķist, ka soļošanā nav problēmu trenēties arī pandēmijas laikā, tomēr martā man vēl vajadzēja vieglatlētikas manēžu, jo Ventspils un Liepāja laikapstākļu ziņā nav tās stabilākās pilsētas. Aizvadīt intensīvu treniņu ārā, kad ir vien 8–10 grādu temperatūra, nav pārāk veselīgi. Var jau teikt, ka sportisti drīkst kustēties ārā, tomēr, ja to dari profesionāli, tev jādomā, kāds būs ķermenis arī rīt, parīt. Šis nevienam nebija vienkāršs laiks. Pirmoreiz bija tā, ka brīdī, kad sezonai jārit pilnā sparā, vēl nebija noticis neviens mačs, turklāt mēs arī nezinājām, kad gaidāmas nākamās sacensības. Tikai pirms mēneša situācija sāka izskatīties stabilāka un beidzot izziņoja pirmo kalendāru. Es izmantoju pašu pirmo iespēju, dodoties uz Ukrainas pilsētu Ivanofrankovsku, – bija svarīgi sevi pārbaudīt, un paveicās, ka šīs sacensības tiešām arī notika.
Kontrastu sacensības
Sportiskā forma Ukrainā man bija nedaudz augstāka par treniņrežīma līmeni. Nokļūšana nebija vieglākā, jo turp braucu ar automašīnu. Ja nopietni izturies pret sacensībām, nepieciešams lidot ar avioreisu, pirms mačiem aizvadīt divus treniņus dienā un dzīvot ar sabalansētu uzturu. Tomēr man tas pilnībā neizdevās. Tāpēc neliku lielu uzsvaru, ka šeit izdosies maksimums, – neizmantojām visu arsenālu, ko pielietotu citos svarīgos startos.
Neskatoties uz to, sasniedzu personīgo rekordu, tomēr man pašam tas likās likumsakarīgi, jo pēc divu gadu trenēšanās un sevis pilnveidošanas kaut kam vajadzēja būt. Pašā sacensību sākumā saņēmu piezīmi, un tas radīja psiholoģisku satraukumu, tomēr, kad visi izretinājās, redzēju, ka arī citiem parādās piezīmes, un kļuvu brīvāks. Plīsienu tā arī nesagaidīju, viss soļojums bija līgans, kaut, protams, otrā puse vienmēr ir lēnāka. Tāpat nevaru teikt, ka laikapstākļi lutināja, jo bija +8 grādi un vējiņš. Milzīgs kontrasts ar iepriekšējām sacensībām Dohā. Gan tur, gan te bija rakstura pārbaude. Astoņi grādi nav ērtākā un pateicīgākā temperatūra soļošanai. Skriešanai varbūt jā, bet soļošanā tad nav elastīgs solis. Ar šo rezultātu līdz divu minūšu attālumam pietuvojos sava tēva personīgajam rekordam. Pārspēt viņa rezultātu būtu vēsturiski interesanti, bet tas noteikti nav mans pašmērķis – galvenais ir apliecināt sevi pasaules un Eiropas čempionātos, olimpiskajās spēlēs, bet rezultāta pārspēšanai tad vienkārši jānotiek dabiski. Tēvs joprojām ir mans treneris – šad tad aizbraucu pie viņa uz Valmieru, šad tad viņš atbrauc uz Ventspili. Viņš mani uzpasē un vienmēr viņam azotē ir kāds padoms. Kad tev sacensībās tēvs padod pudeli, kad tēva acs ir blakus, tas īpaši priecē. Mēs esam kopā un varam. Nezinu, kurš treneris vēl parakstītos lietainā laikā braukt līdzi 40 kilometru. Šādi cilvēki ir jāpameklē.
Investīcijas jaunatnē
Nezīlēšu kafijas biezumos par rezultātu, ko vēlos sasniegt, – manu mērķi redzēsiet Tokijā. Skatoties pēc rezultātu līknes, virziens ir pareizais. Šis starts parāda, ka ir vēl neizmantotas rezerves, turklāt guvu pieredzi, kā pārvarēt sevi diskomforta laikapstākļos. Kaut līdz Tokijas kvalifikācijas normatīvam vēl ir piecas minūtes, neizslēdzu situāciju, ka pavasarī pie veiksmīgas visu apstākļu sakritības, ja nebūs nekādu aizķeršanos, arī varētu to izpildīt. Otrs variants kvalificēties olimpiskajām spēlēm ir pēc ranga, bet šobrīd es to neskatos. Ceru, ka vēl decembrī būs kāds starts, kas dos kvalifikācijas punktus. Iepriekšējos gados galvenajām sacensībām esmu kvalificējies ar sliktāku rezultātu, un tas man ļauj ticēt, ka Tokijas biļete lēnām drukājas ārā. Tomēr rokā man tās vēl nav, tāpēc jāturpina strādāt. Tikai nedaudz sliktāks rezultāts nekā man šogad ir Ruslanam Smolonskim. Protams, konkurents neatstāj mani vienaldzīgu. Savā ziņā ir prieks, jo lielu artavu viņa izaugsmē ieguldījis arī mans tēvs. Jauns puisis, viņam viss vēl priekšā, lai izdodas! Šobrīd izskatās, ka privātie sponsori ir sarosījušies. Ja finanses būs, domāšu par treniņnometnes aizvadīšanu ziemas periodā kalnos un siltumā, turklāt šoreiz tas varētu būt vairāk reižu un ilgāk, diemžēl atņemot laiku ģimenei. Tai iespējami daudz laiku veltu, kad esmu mājās, audzinot dēlu. Savukārt, ja vajadzēs braukt uz nometni, tā būs investīcija, lai pēc tam sacensībās varētu savai ģimenei sagādāt prieku.
Kad man ir laiks, pēc paša iniciatīvas braukāju pa skolām. Vēlos jauniešiem izstāstīt, kāpēc nodarboties ar sportu un kā to pareizi darīt, jo pēc gadiem arī viņi būs daļa no mūsu sabiedrības. Man ir patīkami, ka stadionā satieku cilvēkus, kuri atnākuši sportot, tomēr ne uz visiem stadioniem Latvijā jaunieši nāk, viena mērķa vadīti. Es sev nejautāju, kāpēc vēlos apmeklēt skolas. Vienkārši tas mani bagātina.