Sajusties kā normālam cilvēkam
Šobrīd izskatās, ka lielākajai daļai pasaules sportistu kādu laiku nāksies dzīvot nosacītā starpsezonā vai arī pagarinātā sagatavošanās periodā – sauc, kā gribi. Martā ar katru dienu tika atlikts arvien vairāk turnīru un sacensību, daži pārcelti uz gada otro pusi, daži – uz nākamo gadu vai nenoteiktu laiku. Sportā šis, visticamāk, būs nosacīti tukšais gads. Arī šī situācija rada spriedzi sportistiem un spiedienu uz rīkotājiem. Sportistiem ir neziņa par gatavošanās plāniem, treneriem jāpieņem lēmums – riskēt un pakārtot treniņu plānu sacensībām, kuras, iespējams, varētu nenotikt, vai nogaidīt un turpināt treniņu darbu, nepārejot sacensību gatavības režīmā.
Ierasti šis gada periods ir mierīgāks. Ziemas sporta veidu pārstāvji atpūšas no treniņu slodzēm, velta laiku ģimenēm un saka paldies atbalstītājiem, bet vasarnieki pēc ilgstoša treniņu perioda pamazām sāk gatavoties konkrētām sacensībām. Šāda treniņu procesa periodizācija ir tipiska. To savos treniņu teoriju aprakstos detalizēti iezīmē daudzi bijušās Padomju Savienības vadošie autori, tādi kā Isurins, Matvejevs, Platonovs, Selujanovs un citi. Šie autori nav "padumjo savienība" – viņu darbi šajos platuma grādos lielā mērā veidojuši un veido izpratni par treniņu procesa uzbūvi, viņi daudz citēti citās valodās. Lai arī šobrīd aktuālie autori mazāk cenšas nodarboties ar visaptverošu treniņu teoriju rakstīšanu, bet vairāk pēta paša treniņu procesa virzības kopsakarības un treniņu metožu efektivitāti, treniņslodžu apjoma stabiņam ir tendence būt īsākam arī viņu empīriskajos aprakstos. Un patiesi – gada laikā ir vismaz viens atelpas periods, ko sportisti izmanto kam citam, nevis treniņu darbam. Vismaz reizi gadā sportistam būtu vēlams sajusties kā "normālam cilvēkam", jo daudzu atlētu ikdienas slodze varētu būt, maigi sakot, ļoti neveselīga "normālam cilvēkam"... Kāds to sauc par atvaļinājumu, cits – par atpūtu vai rehabilitāciju. Tāpat šis laiks var būt kā pāreja no sagatavošanās perioda uz sacensību periodu, kur treniņu procesa risinājumi ir dažādi – no nelielas atpūtas līdz pat padarītā darba apjoma kulminācijai.
Izjaukts gatavošanās ritms
Šogad šis periods draud ieilgt, bet tas nenozīmē, ka sportisti var ilgstoši neko nedarīt fiziskā ziņā. Ziemas sporta veidu pārstāvjiem pagaidām vēl ir iespēja atpūsties, pirms uzsākt treniņu darbu nākamajai sezonai, bet viņu vasaras kolēģi ar katru dienu uzzina par jaunām sacensībām, kuras tiek atceltas vai pārceltas. Iespējams, rudens būs ražīgs ar sacensībām, iespējams, sezona būs daudz ilgāka, nekā plānots, bet to šobrīd vēl nevar droši zināt. Ko darīt šajā periodā? Vienotas atbildes nav, visdrīzāk katram jāmeklē individuāli labākais risinājums. Viens variants ir atslābt, turpināt treniņus un samierināties ar realitāti. Marta vidū bija skaidrs, ka sociālā izolēšanās būs vismaz mēnesi gara, ko var sadalīt 1–2 treniņu blokos atkarībā no pieejas. Tomēr varbūt ar vienu izolēšanās mēnesi nepietiks, tāpēc tālāk jau katrs var rēķināt pats. Protams, papildu laiks sagatavošanās periodā gandrīz vienmēr ir ieguvums – var rūpīgāk pievērsties darbam ar savām vājākajām vietām, uzlabot tehnisko meistarību un realizēt citus treniņu procesa mērķus. Taču šādi darboties var sportisti, kuriem olimpiskie normatīvi ir kabatā, vai arī ziemas sporta veidu pārstāvji, uzsākot treniņu darbu pēc sacensību sezonas.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!