Attopoties vēlā rudenī, visu esam nokavējuši. No kolēģiem jau dzirdēju izteikumus par zudušo paaudzi. Ceru, ka nebūs tik ļauni un jaunie sportisti ar labiem fiziskiem pamatiem spēs pēc ierobežojumu mazināšanas atgūties, taču jārēķinās, ka ļoti daudz bērnu vienkārši beigs sportot, un tas rada riskus, kas saistīti ne tikai ar profesionālo sportu nākotnē. Daļa bērnu kļūs pasīvi un zaudēs motivāciju ne tikai sportā. Šajā situācijā īpaši svarīga ir ģimenes, vecāku un treneru loma jauniešu noturēšanā pie aktīva dzīvesveida. Visvairāk mani satrauc mājsēžu ietekme uz bērnu motivāciju – viņi atradinās sportot. Pēc ierobežojumu mazināšanās ne jau visi atgriežas treniņos un sporta zālē. Ir daļa bērnu, kuri pēc pārtraukuma vienkārši pazūd, jo atradinās no fiziskas aktivitātes. Šādos gadījumos varam ne tikai aizmirst par viņu iespējamiem augstvērtīgiem sasniegumiem sportā, bet rodas arī riski pat fiziskajā attīstībā. Atsevišķs stāsts ir par bērniem līdz divpadsmit gadu vecumam, kuriem arī šobrīd, pēc ierobežojumu mazināšanas, nav iespēju vakcinēties un trenēties tā saucamajā zaļajā režīmā telpās, tāpēc nākas vienkārši palikt ārā. Kā lai viņi notur vēlmi un motivāciju turpināt treniņus, ja tos, kad gaisa temperatūra bieži vien ir mazliet virs nulles vai pat mīnusos, drīkst aizvadīt tikai ārā?
Svarīgi saprast, ka bērnu un pusaudžu ķermenis ir augošs neatkarīgi no tā, vai viņi sēž mājsēdē vai atrodas aktīvā treniņu procesā. Augšanu apstādināt nevaram nekādi, taču izjauktais treniņu un kustību ritms noteikti ietekmē ķermeņa pilnvērtīgu attīstību, sākot jau no sirds un elpošanas sistēmas. Tās abas ir funkcionālās jeb apgādes sistēmas, kas nodrošina muskuļu pienācīgu funkcionēšanu. Lielākajai daļai bērnu nepietiekamu kustību dēļ nav vienmērīga augšanas un fiziskās attīstības tempa.
Ļoti liela šobrīd ir treneru un vecāku loma. Mums jāmudina bērni būt aktīviem un pašiem jābūt par piemēru. Svarīga ir vecāku iesaistīšanās. Ir treneri, kuri arī ierobežojumu laikā darbam pieiet ļoti radoši un atrod veidus, kā ieinteresēt bērnus strādāt individuāli, saglabāt kustības. Protams, šeit pārsvarā varam runāt tikai par vispārēju fizisko sagatavotību. Svarīgi, lai bērnu, kurš pēc mājsēdes pazudis no aprites, treneri uzrunātu individuāli. Atsākot treniņus pēc ierobežojumu mazināšanas, ir svarīgi pirmās nodarbības veidot tādas, lai bērnos atjaunotu interesi par sportošanu, lai viņi saprastu – o, cik forši bija!
Treniņu pārtraukšana uz pāris nedēļām fizisko formu var ietekmēt aptuveni desmit procentu apmērā. Tas varbūt var šķist nenozīmīgi un atgūstami, taču, ja šādi pārtraukumi ir regulāri, tas kļūst par ļoti nozīmīgu faktoru. Ja treniņi pēc pārtraukuma atsākas vēsos laika apstākļos, nevaram paredzēt, kā reaģēs bērna imūnsistēma, vai viņu nepiemeklēs vienkārši banāla angīna un saaukstēšanās, kas atkal uz nozīmīgu laiku izmetīs no treniņu aprites. Slodzei svarīgi ir ievērot pakāpeniskumu, taču pašreizējā situācijā, kad brīžiem var trenēties, brīžiem nevar, tas viss būtiski ietekmē jauniešu imunitāti un adaptāciju.
Mazāk no šiem ierobežojumiem cieš jaunieši, kuri jau ilgāku laiku trenējušies ar domu par profesionālu ievirzi nākotnē. Viņiem jau ir fiziskā bāze, vispārēja sagatavotība un parasti arī motivācija strādāt individuāli, bet dažkārt, lai neradītu pārrāvumu treniņu procesā, arī iespējas un vēlme uz brīdi pārcelties uz ārzemēm, kur ierobežojumi nav tik stingri. Ir atsevišķi gadījumi, kad pārtraukums pat nāk par labu, jo iepriekš jaunieši piedzīvojuši intensīvu treniņu režīmu, bieži vien sacensībās pārstāvējuši divas vai pat trīs vecuma grupas. Viņiem beidzot bijis laiks vai nu paskriet lēnus krosiņus, vai biežāk pabraukt ar riteni, lai patrenētu savu sirsniņu, pienācīgi atjaunotos vai ieliktu fizisko bāzi. Šādos gadījumos svarīgi, lai sporta ārsts norādītu uz nepieciešamiem treniņu veidiem.
Viens no atslēgas vārdiem ir motivācija, jo arī pieaugušiem sportistiem, kuriem bijusi iespēja trenēties ierobežojumu laikā, fiziskie rādītāji dažkārt ir pat par piecpadsmit procentiem zemāki, jo nav sacensību. Treniņa laikā viņi nezina, vai būs iespēja to pielietot, tādēļ atdeve pat neapzināti kļūst mazāka. Arī starp bērniem un jauniešiem esmu novērojusi, ka, lai arī viņi centušies strādāt pie fiziskās formas saglabāšanas, lielākā daļa neuzrāda augstvērtīgus rezultātus kardiopulmunālās slodzes testos. Psiholoģiskā noskaņošanās, pat labsajūta vai vienkārši motivācija sportot iet ļoti ciešā sasaistē ar fiziskajiem rādītājiem.
Nonākot situācijā, kādā bijām rudenī, ieviestie ierobežojumi bija adekvāti. Medicīnā, pirms pieņemam lēmumus, izvērtējam visus iespējamos riskus. Ir skaidrs, ka Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma laikā komandu treniņi ievērojami palielina riskus saslimt un pārnest šo infekciju tālāk – vecākiem, vecvecākiem. Tas ir ļoti nopietns riska faktors, pret kuru nedrīkst būt vieglprātīga attieksme. Neviens no bērniem jau arī negrib būt vainīgs pie tā, ka pēc viņa inficēšanās kāds tuvinieks smagi saslimst un cieš.
Uz situāciju nākamajā gadā neskatos ļoti rožaini un paredzu, ka lielāki vai mazāki ierobežojumi saglabāsies. Jāspēj pielāgoties. Skatoties starptautiskās rekomendācijas, viena no izejām ir vakcinēšanās. Pirmkārt, tā ievērojami atvieglo sportistu ikdienu, pārvietošanos un treniņu procesa organizēšanu. Otrkārt, viņi tiek pasargāti no smagākām slimības formām. Lielbritānijā veikts pētījums apliecinājis, ka vakcinētam sportistam pēc pārslimošanas nav tik izteiktu simptomu un to ilgums ir vidēji līdz desmit dienām, kamēr nevakcinētiem tās var būt arī trīsdesmit un atsevišķos gadījumos pat astoņdesmit dienu, kuru laikā tiek pārtraukts treniņu process.
Ja arī sanācis pārslimot, ļoti svarīgi treniņus atsākt atbilstoši aktuālā brīža fiziskajai gatavībai. Dažam labam esmu konstatējusi pārslodzi tikai tāpēc, ka viņi grib uzreiz atgriezties iepriekšējā ritmā un slodzē, taču sekojošā pārslodze sportistu attīstībā var atmest atpakaļ uz ļoti ilgu laika periodu un radīt vēl nopietnākas sekas.