Daudziem Latvijas sporta pasākumu apmeklētājiem no treneriem nācies dzirdēt necenzētus epitetus, kas noteikti nav saistīti ar spēli, bet gan spēlētāja izskatu, intelektu, seksuālo orientāciju un tamlīdzīgi. Līdz ar to varam pieņemt, ka ģērbtuvēs treneru rīcība ir pat vēl nekorektāka. Publiski par šo tēmu runāts maz. Ziņu arhīvos var atrast gadījumu 2013. gadā, kad Tamazam Pertijam piemēroja 200 latu sodu par Jurija Krivošejas aizskaršanu. Aleksejs Višņakovs nesenā intervijā portālam Sportacentrs.com norādīja, ka viņa personības tipam tādi treneri, kuri pastāvīgi kliedz, nav piemēroti un tas varētu būt būtiski ietekmējis viņa karjeru.
Sportista cilvēktiesības
Latvijas futbola Virslīgas spēlētājs, kurš pašsaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās atklāt savu identitāti, intervijā Sporta Avīzei norādīja, ka karjeras laikā saskāries ar dažāda stila treneriem. Daži no šiem speciālistiem ar savām darbībām pārkāpuši ne tikai pieklājības normas, bet arī iepriekš norādīto normatīvo regulējumu darba tiesībās un pat krimināltiesībās. Tiesa, spēlētājs īpaši uzsvēra, ka atsevišķi treneri, kuri paši, iespējams, gājuši cauri "padomju laika skolai", ir ļoti korekti, var uzkliegt, bet vienmēr atbilstoši situācijai un visus Latvijas futbola trenerus vienā groziņā likt nevar.
Runājot par negatīvajiem piemēriem, futbolists norādīja, ka kāds no treneriem gandrīz katru treniņu vai spēli psiholoģiskā ziņā padarījis neizturamu, kas beigās arī bija par iemeslu, kāpēc mūsu intervējamais spēlētājs aizgājis no kluba – viņš tobrīd bija zaudējis jebkādu prieku nodarboties ar futbolu. Futbolists uzsver, ka nav problēmu, ja pat skaļākā tonī tiek aizrādīts par to, ka viņš nav spējis iedot sakarīgu piespēli vai aizsitis garām vārtiem no tuvas distances, tomēr bieži vien kliegšana nav aprobežojusies ar norādījumiem par spēli vai treniņu – spēlētāji apsaukāti, norādot uz viņu personiskajām īpašībām, iespējamo seksuālo orientāciju, pat izskatu. Piemēram, spēlētājs atceras gadījumu, kad treneris licis visas komandas priekšā apgriezt matus vai izsmējis futbolistu par to, ka viņš uz treniņu atbraucis ar pārāk labu vai sliktu mašīnu. Proti, trenera rīcība ir pielīdzināma psiholoģiskajam teroram. Spēlētājs īpaši uzsvēra, ka ir reizes, kad vajag savākt komandu, pateikt kādu asāku vārdu, bet tam jāaprobežojas tikai un vienīgi ar spēli, nevis personiskiem apvainojumiem. Tieši šo spēlētājs arī raksturoja kā robežšķirtni starp psiholoģisko teroru un pieļaujamu trenera izpausmi treniņos vai spēlē.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze 2020. gada jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!