Mazliet vēstures
Jāsāk, protams, ar definīciju. Saldinātāji ir vielas, kas sniedz cukuram līdzīgu saldo garšu, bet vai nu nesatur kalorijas vispār, vai ir ar niecīgi mazu enerģētisko vērtību. Kā zinātne līdz tam aizdomājās? Laizot laboratorijas paraugus. Un tas nebūt nav joks. 1897. gadā ķīmiķi Fālbergs un Remzens Džona Hopkinsa universitātē pētīja akmeņogļu darvu. Taisot dažnedažādas ķīmiskas reakcijas, abi pamanīja, ka viņu rokas kļūst... saldas. Nepietika ar to, ka zinātnieki acīmredzot laizīja savus pirkstus – pie viena no paraugiem viņi pielika mēli. Tas bija kaut kas neredzēts – saldāks par cukuru! Neskatoties uz nezināmā nogaršošanu, arī pēc dažām stundām, dienām un nedēļām abi kungi bija pie labas veselības. Tā radās pirmais saldinātājs pasaulē saharīns. Sākotnēji to izmantoja, ražojot produkciju cukura diabēta slimniekiem. Savukārt pēc Otrā pasaules kara beigām reklāma sāka tēmēt tieši uz sievietēm, aicinot viņas ar saldinātājiem mazināt svaru.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!