Sākumā sektors nebūt nebija liels – tikai viens mazs matracītis, bet pagalma zāle bija mans skrejceļš. Ar laiku viss izauga līdz tādam sektoram, kurā pat varētu rīkot sacensības. Lai būtu labāks ieskrējiens, nopirku mitrumizturīgās OSB plāksnes, bet mana audzēkņa Jurija Avsiščera tēvs iedeva papildu materiālus un dēļus. Pēc tam no veca stadiona dabūju kasti. Lai visu sabūvētu, bija vajadzīgas kādas divas nedēļas, varbūt nedaudz ilgāk. Visu veicu pa daļām – līdz pirmajai pusei tiku ātri, bet ar otru daļu nesteidzos, jo ārā bija auksts. Īsti nebija jēgas pabeigt ātrāk.
Piepildīts sapnis
Kārtslēkšanas celiņu gribēju uztaisīt jau sen. Prātā biju izdomājis, kā tam vajadzētu izskatīties. Arī internetā var atrast daudz informācijas, kādam jāizskatās pamatam. Vēl, protams, jāieslēdz loģiskā domāšana, lai tur nekas nestaigātu. Dīkstāves dēļ divas nedēļas nelecu. Kaut gan notika parastie treniņi ar ātrumu un fizisko gatavošanos, tāpat vajadzēja ko izdomāt. Sākumā vēso laikapstākļu dēļ gan nebija nekāda lielā lēkāšana, drīzāk eksperimentēšana trīs treniņtērpos. Tagad, kad ir jau kārtīgs sektors, ieskrējiens iespējams 30 metru garumā. Salīdzinājumam – sacensībās ir ap 45 metriem. Celiņa sākumu esmu uztaisījis, lai būtu mazliet kā no kalna, un tas dod sajūtu, ka lēktu no garāka ieskrējiena, nekā ir patiesībā. Atsperšanās ātrums ir kā no stadiona ar pilnu ieskrējienu. Pagaidām vēl neesmu ielēkājies, bet esmu bijis tuvu 5,40 metriem. Līdz ko vairāk dabūšu lēciena sajūtu, domāju, tikšu arī līdz 5,50 vai 5,60. Tas jau ir tuvu maniem vidējiem rādītājiem. Šādas aktivitātes gan ļoti ietekmē laikapstākļi. Vasara Latvijā šogad krietni iepalikusi! Baigais aukstums. No lietus savu sektoru gan varu pasargāt – ir ar ko nosegt.
Dārza izaicinājumu bīstamība
Dārza izaicinājumos, kas kārtslēcējiem tagad modē, gan nepiedalos. Tiesa, treniņa nolūkos pamēģināju 15 minūtēs izlēkt pēc iespējas vairāk lēcienu 4,90 metru augstumā. Sanāca 14 reižu. Domāju, katram kārtslēcējam tas jāpamēģina – vismaz 15 minūtes. Šādi ātrumi gan nav ierasta prakse, jo lēkšanas treniņos neesam raduši pie lielām pienskābēm. Mums ir cieta kārts un, ja ieskrējienā pieļauj kļūdu, tas var beigties bēdīgi. Kad bez pauzēm notiek jau padsmitie lēcieni, kājas tiek piedzītas pilnas. Šādos apstākļos ir grūti paskriet un tas provocē kļūdas. Tad ir diezgan bīstami. Pašlaik treniņi man lielākoties notiek vienreiz dienā, bet šad tad arī divreiz. Neuzskatu, ka šobrīd, nezinot, kas notiks tālāk, būtu liela vajadzība mocīt organismu. Žēl, ka nav sezonas, jo ap šo laiku parasti ar auto braucu pa sacensībām Eiropā. Šogad tas prieks izpaliek, jāsēž mājās. Protams, tas būtiski ietekmējis arī ienākumu avotus, līdz ar to vairāk jāpadzīvo uz iekrājumu rēķina. Kad sākās ārkārtējais stāvoklis, atrados Latvijā. Nenotika treniņnometne ārzemēs, taču man jau pašā sākumā bija nelaba nojauta. Kad sāku vairāk pētīt, kas notiek Ķīnā, sapratu, ka, vīrusam atnākot uz Latviju, būs bēdīga situācija. Izrādās vēl bēdīgāka, nekā sākotnēji domāju.