Anglijas futbola Premjerlīgas klubs Manchester United kopš 2013. gada tikai vienu reizi iekļuvis sezonas noslēguma pirmajā trijniekā, bet tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem naudas uzkrājumu un finansiālās veselības ziņā (pasaulē!) pat krīzes laikos. Mančestras kluba stabilitātei galvenokārt palīdz vēsturiski ieliktie pamati, stiprinot zīmolu jau laikā, kad citas vienības uz starptautisko tirgu praktiski neskatījās.
Tiesību īpašnieki
Lielam skaitam sportistu, tāpat kā daudziem parastajiem iedzīvotājiem, pašiem pieder visas komerctiesības uz savu attēlu, vārdu utt. Vairākumam iedzīvotāju viens no ierobežojumiem uz tiesībām darīt jebko un jebkurā laikā varētu būt darba līgumā ierakstītās 40 stundas nedēļā. Cik daudziem mūsu draugiem, paziņām vai ģimenes locekļiem ir jāvalkā noteikta zīmola apavi, zeķes, bikses, krekls, cepure? Daudzas slavenības apmaiņā pret naudu šo izvēles brīvību lielajām korporācijām ir atdevušas lielākā apmērā.
Sportistiem, kuri profesionālā vidē sevi jau sākuši apliecināt, diezgan bieži pašiem vairs nepieder visas tiesības uz sava vārda un attēla izmantošanu komerciālos nolūkos. Izejot sabiedrībā, viņiem jāģērbjas noteikta zīmola apģērbā.
Sportisti un viņu aģenti iet pie juristiem, lai viņi uzrakstītu līgumu, kas ļautu paņemt maksimālo peļņu no kedu ražotāja, paturot iespēju reklamēt arī citas kedas un jebkurus sporta tērpus. Paralēli sporta preču un arī ikdienas preču ražotāji iet pie citiem juristiem, prasot uzrakstīt līgumu, kas viņu izredzētajam sportistam atņemtu tiesības lemt par savu ārējo izskatu vai aizliegtu reklamēt jebkuru citu zīmolu pret kādu fiksētu (vēlams, vienas reizes) maksājumu.
Līdz parakstam drīzāk nonāk tāda versija, kurā sponsora finansiālās iespējas un vēlmes sakrīt ar sportista vai viņa aģenta uzskatiem par tēla vērtību. Ja vien sponsoru piedāvātā summa nav rekordliela, nevienam sportistam pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas nevajadzētu piekrist atdot ekskluzīvas un beztermiņa tiesības vienam sponsoram vai aģentam pret vienu fiksētu maksājumu. Arī ilgāk kā uz 5–7 gadiem šādu vienošanos nevajadzētu slēgt, izņemot, ja to darītu karjeras pēdējā gadā.
Komandu sportā
Iziešana komandas sastāvā pieprasa vienotu vizuālo noformējumu, bet nav redzēts, ka vizuāli vienotu sporta tērpu vienā komandā katrs spēlētājs sev nodrošinātu pats. Teorētiski varētu būt, ka sarkanbaltsarkanajā formā katrs iziet sava sponsora vai privāti pirktā kostīmā (aizsargiem – Nike, uzbrucējiem – Adidas, treneriem – New Balance, ārstiem – Puma utt.). Grūti (ne naudas ziņā) iet tiem komandu sporta veidu spēlētājiem, kam klubā un izlasē ir dažādi sponsori un vēl trešais – individuālais (piemēram, Barselonā Lionels Mesi ir ar Nike, bet, ierodoties Buenosairesā, jau pārstāv Adidas, savukārt Pepsi reklāmās parādās krekliņā bez uzrakstiem).
Barselonas kontekstā interesants precedents ir Maikls Džordans, kura dokumentālais stāsts Pēdējā deja bijis viens no populārākajiem sporta notikumiem karantīnas laikā. Pēc ASV basketbolistu izlases izcīnītās uzvaras 1992. gada olimpiādē Barselonā viņš veica šķietami patriotisku manevru, tomēr mūsdienās uz pleca uzliktais nacionālais karogs jau tiek vērtēts citādi – tas aizklāja izlases sponsora Reebok logo, savukārt pats Džordans toreiz bija cita ražotāja pārstāvis.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!