Pagājis neilgs laiks kopš tik veiksmīgā sezonas pēdējā posma. Kādas tev šobrīd ir emocijas?
Esmu ļoti apmierināta ar šo rezultātu, priecājos, ka beidzot sanāca izšaut divas nulles, kas man negadās bieži, – šajā Pasaules kausa sezonā tā bija vien divreiz. Arī slēpojumu aizvadīju diezgan ātru, un tas deva labu rezultātu.
Pirmā šāda reize bija sezonas ievadā Hohfilcenē, kad guvi 64. vietu, uzvarētājai zaudējot par minūti vairāk nekā tagad.
Toreiz sacensības bija augstāk kalnos. Sezonas izskaņā Zviedrijā etaps nebija kalnos, iespējams, tāpēc šāda atšķirība ātrumā.
Biji iedomājusies, ka, sašaujot pa nullēm, vari tikt tik ļoti augstu?
Kad izgāju uz starta, nedomāju, kāds būs rezultāts, un sacensības sāku ar vēsu galvu. Tā bija arī Hohfilcenē – vispār nebija uztraukuma, nelikās, ka ir sacensības, un tāpēc sanāca izšaut.
Kad aizvēri desmito mērķi un tuvojies finišam, neparādījās satraukums?
Ļoti priecājos, tomēr vēl atlika pārvarēt pēdējo kalnu un pēc tā biju pamatīgi piekususi. Pēc šaušanas atrados 26. vietā, bet līdz beigām nedaudz pieplīsu. Jau no pirmā apļa gāju ātrā tempā, netaupījos.
Pēc tam iedzīšanā bija milzīgs vējš.
Jā, vējš bija diezgan liels, bet pati īsti netrāpīju uz brāzmām, tāpēc var teikt, ka izšāvu apmierinoši. Vienīgi pirmajā stāvus šaušanā pēdējo šāvienu brāzmas dēļ diezgan ilgi gaidīju, bet tāpat netrāpīju. Laikam todien īsti mazāk par piecām kļūdām man nebija iespējams savākt.
Baiba Bendika saka, ka sezonas laikā servisa cilvēki tavas slēpes tā arī neizņēma no čehola un tu visu laiku brauci ar viņas slēpēm. Kāpēc tā?
Man ir pieci slēpju pāri, bet tie galīgi nav atbilstoši Pasaules kausa līmenim. Tāpēc man visu sezonu gatavoja Baibas slēpes. Tām slīdamības ziņā ir pilnīgi cits līmenis. Slēpju struktūra ir pilnīgi citāda – man, piemēram, vispār nav slēpju siltam laikam.
No malas izskatās, ka jūs, trīs sportistes, kuras šosezon bijāt sieviešu izlasē, esat ļoti draudzīgas.
Jāsaka liels paldies Baibai. Viņa vienmēr ir ļoti pretimnākoša, sniedz dažādus padomus.
Izcīnījāt Latvijai trešo kvotu Pasaules kausā uz nākamo sezonu. Kā mums tas palīdzēs nākotnē?
Tas varētu dot iespēju Pasaules kausa apritē parādīties arī citām meitenēm. Tāpat krāsim vairāk punktu Nāciju kausa kopvērtējumā un, iespējams, tuvākajā nākotnē jau varēsim izlikt arī stafetes komandu.
Pagaidām ceturtā sportiste nav izpildījusi kvalifikāciju, tāpēc Pasaules kausā vēl nevaram piedalīties sieviešu stafetē. Kā tev šķiet, kad kādai izdosies noskriet vajadzīgajā ātrumā?
Domāju, ja ne nākamās sezonas sākumā, tad varbūt pēc pasaules junioru čempionāta. Latvijai ir vairākas labas jaunās sportistes – gan Līva Šahno no Madonas, gan biatlonā trenējas Estere Volfa no Cēsīm, kura vēl ir jauna, bet jau startēja pasaules čempionātā slēpošanā. Uzskatu, ka ar gribasspēku un lielu, lielu darbu var sasniegt daudz. Primārais ir darbs, un tikai tad nāk apstākļi. Es pati šosezon ieguldīju vislielāko treniņu apjomu kopš 2015. gada, kad sāku trenēties. Pirms tam mēs ar māsu trenējāmies tikai Alūksnē, parasti sākām strādāt vien ar pirmo sniegu.
Dvīņumāsa Sandra šobrīd ir nedaudz iepalikusi. Vai viņai vēl izdosies tevi panākt?
Domāju, ka jā. Es šosezon jau oktobra beigās tiku uz pirmā sniega nometni un visu novembri gatavojos, bet māsa tikai pirms Ziemassvētkiem tepat Madonā pirmoreiz slēpoja.
Kā jūs abas nokļuvāt biatlonā?
Nav noslēpums, ka treneris Sergejs Sverčkovs strādā ne tikai sporta skolā, bet arī dažādās skolās piestrādā par sporta skolotāju. Mums Bejas pamatskolā mainījās sporta skolotājs, atnāca viņš un pamanīja mūs ar māsu, uzaicināja trenēties biatlonā – tās bija septītās klases beigas. Vēl tagad man galvā skan viņa vārdi: pēc diviem trim gadiem jūs braukāsiet pa pasauli. Tā arī bija. Pirms tam pirmais Ilonas Marheles treneris Ilgvars Vaskis bija mūs aicinājis trenēties vieglatlētikā, bet nepiekritām.
Laiku pa laikam abas esat startējušas arī dažādās skriešanas sacensībās – tur tu parasti diezgan pamatīgi zaudē māsai.
Māsai daudz labāk padodas skriešana nekā slēpošana, bet man atkal tieši slēpošana.
Ko pirms tam biji dzirdējusi par Sergeju Sverčkovu, Andreju Rastorgujevu un Alūksnes biatlonu?
Īsti neinteresējos, zināju, ka Andrejs Rastorgujevs nāk no Alūksnes un ir biatlonists, bet nesekoju līdzi viņa sniegumam.
Ar māsu visu karjeru esat viena otru vilkušas uz priekšu un savā starpā sacentušās?
Pilnīgi noteikti. Mēs daudz trenējamies individuāli, piemēram, kad ir skriešana, nebraucam uz Mežinieku trasi, bet gatavojamies pie mājām – tad viena otrai esam kā sparings.
Pie kā tev īpaši jāpiestrādā gaidāmajā vasarā?
Pilnīgi noteikti jāuzlabo guļus šaušana un slēpojuma tehnika. Visu pagājušo gadu notrenējāmies pie Māra Čakara, bet pēc tam atgriezāmies pie sava pirmā trenera Sergeja Sverčkova. Šīs sezonas laikā strādājām pie Valda Bērziņa, un mūs konsultēja arī Ilmārs Bricis, bet tagad tuvākajos mēnešos līdz sezonai atkal gatavosimies ar savu pirmo treneri.
Ir cerība tikt pie labākām slēpēm?
Varbūt pēc šī sasnieguma lielās kompānijas man iedos kādas labākas slēpes, jo visu skatās pēc rezultātiem – jo labāki rezultāti, jo kvalitatīvākas slēpes.