GALVENIE CILVĒKI
Translācijas cilvēks nr. 1 ir režisors. Viņš atbild par kameru izvietojumu, komandē operatorus, ko un kā rādīt, viņš arī pats pārslēdz vai dod asistentam komandas pārslēgt kameras. Vārdu sakot – ģenerālis. Režisora kvalifikācija lielā mērā nosaka translācijas kvalitāti. Cilvēki nr. 2 ir operatori. Viņu uzdevums ir, lai plāns (kadrs) vienmēr būtu ne par tuvu, ne par tālu, lai kustība ar kameru ēterā būtu plūstoša, nevis saraustīta, neko nenokavēt. Operatoram ļoti būtiski ir saprast spēli un to just. Tālāk cilvēks nr. 3 – datorists jeb tas, kurš strādā ar titriem, rezultātu tabulām, bet cilvēks nr. 4 – atkārtojumu meistars. Ir arī citi. Kā jebkurā jomā, arī sporta translācijās, lai sasniegtu kvalitāti, jābūt profesionalitātei. Tā savukārt atkarīga no regularitātes un specializācijas. Formulas 1, pasaules motokrosa čempionāta posmus un daudzas citas augstākā līmeņa sacensības visu sezonu rāda viena un tā pati brigāde – producenti, režisori, operatori, tehniskais personāls, žurnālisti, redaktori, datorgrafiķi, skaņu režisori. Sava veida ceļojošais cirks, kas visu sezonu dodas līdzi sportistiem, bet tikai tā var sasniegt perfektu kvalitāti. Tomēr bieži ir citādāk. Piemēram, operators var vienu dienu filmēt parlamenta deputātus, nākamajā – cūkas fermā, bet trešajā – futbolu. Turklāt sporta translāciju apjoms ir neliels un regularitāte ir reta. Tādā gadījumā sasniegt augstu līmeni ir daudz grūtāk un gadās pielaist kļūdas. Šoreiz parunāsim tieši par tām.
NOTEIKUMU NEZINĀŠANA
Tā notiek, ja konkrētais sports ir mazāk zināms. Viens vēsturisks piemērs – regbija spēlē ar Latvijas izlases līdzdalību vēl deviņdesmitajos gados gandrīz visu 80 minūšu laikā ēterā netika parādīts neviens realizācijas sitiens. Iemesls – ne režisors, ne operatori nezināja regbija noteikumus, proti, ka pēc katra rezultatīva bumbas piezemējuma komanda papildus iegūst tiesības izpildīt realizācijas sitienu.
KONCENTRĒŠANĀS UZ LĪDERI
Savulaik pasaules čempionāta posmā motokrosā ar blakusvāģiem, kad dominēja mūsu Kristers Serģis un Artis Rasmanis, viņi sacensībās Latvijā uzreiz ieguva vadību un noturēja to līdz finišam, bet televīzijas skatītājs abu braucienu laikā varēja vērot tikai Serģa un Rasmaņa braukšanu. Vai tas bija pareizi? Nē. Vajadzēja piedāvāt motokrosa, nevis Serģa un Rasmaņa brauciena translāciju. Skatītāji no sacensībām būtībā neko neieraudzīja – ne pārējās Latvijas ekipāžās, ne arī cīņu par citām vietām, kur patiešām bija intriga.
KALEIDOSKOPS
Vēl viena slikta īpatnība ir ļoti ātra, bieža un neloģiska televīzijas kameru pārslēgšana translācijas laikā. Tas nākot vēl no padomju laikiem, kad sports tika translēts ar nelielu kameru skaitu un, lai radītu iespaidu, ka kameru ir daudz, režisors tās bieži pārslēdzis pēc kaleidoskopa principa, gandrīz bez loģikas. Tomēr skatītāji tamdēļ īsti neredz ne saspēli, ne metienu.
SITIENS NAV SPĒLE
Slikts piemērs no dzīves bija starptautisku snukera sacensību fināla translācija no tolaik pazīstamās Vernisāžas. Pirms kārtējā sitiena tuvplānā rādīja snukera spēlētāju. Viņš vispirms skatījās, ierīvēja kijas galu, tad pieliecās sitienam, notēmēja, un visbeidzot, mikrosekundi pirms paša sitiena, tika parādīts kopplāns ar visu galdu. Kāda bija režisora kļūda? Snukers nav sitiens, tā ir spēle. Skatītājam situācija uz galda jāredz pirms katra sitiena un nepietiek tikai ar spēlētāja galvas un sitambumbas plānu. Jāparāda arī tā bumba, pa kuru tiks izdarīts sitiens, kā arī lūze, kurā tā tiks raidīta, tas ir – visa pozīcija.
NEPAMATOTS KAMERU NOVIETOJUMS
Lai arī televīzijas tehniskās iespējas ir pilnveidojušās, ja notiek aizraušanās ar to demonstrēšanu, skatītājs paliek zaudētājs. Nekad neesmu sapratis mazo kameru novietošanu uz hokeja tiesneša ķiveres – kadrs kratās, neko daudz neredz. Ļoti apšaubāms arī ir variants hokeja spēlē likt operatoru ar kameru uz slidām un laist laukumā. Savulaik Kontinentālās hokeja līgas Zvaigžņu spēlē Rīgā tādā veidā tika rādīti soda metieni, un uzskatu, ka skatīties, kā operators ar kameru slido aiz uzbrūkošā hokejista, bija nebaudāmi. No citām kamerām visu varēja parādīt daudz labāk. Viena no pēdējo gadu tendencēm peldēšanas sacensību translācijās ir zemūdens kadri. No vienas puses – interesanti. Tomēr, ja tas tiek rādīts pārmērīgi bieži, efekts pārvēršas par defektu. Skatoties zem ūdens, skatītājs nevar redzēt, kāda ir atstarpe starp peldētājiem, bet tieši konkrētā brīža dinamika, cīņa par vadību ir pats svarīgākais.
SKRIEŠANAS AKCENTS
Viena no problemātikām, ko nākas vērot lielu vieglatlētikas sacensību translācijās, ir pārāk liela akcenta likšana uz skriešanas disciplīnām. Nereti pat visi priekšskrējienu dalībnieki pirms starta tiek individuāli parādīti, plus vēl pats skrējiens. Tajā pašā laikā stadionā notiek fināli, piemēram, augstlēkšanā vai diska mešanā, un tur labākos lēcienus vai metienus parāda tikai ierakstā starp skrējieniem. Ar to ir par maz, jo skatītājs neredz, kāda bija sacensību attīstība. Piemēram, kurš no sportistiem pārcēla savus atlikušos lēcienus uz lielāku augstumu, kurš izlaida. Finālam vienmēr jābūt prioritātei pār priekšsacīkstēm.
ĪSLAICĪGI TITRI, REZULTĀTI
Vieglatlētikā un peldēšanā kā sporta veidos, kur ir daudz disciplīnu, gadās neadekvāti īss titru rādīšanas laiks ēterā – tikai dažas sekundes. Titrus un rezultātus vajadzētu rādīt tik ilgi, lai tos varētu izlasīt vismaz divas reizes.
KAROGU MĀNIJA
Strīdīgs jautājums ir valstu nosaukumu vietā rādīt tikai karogus. It kā skaisti, tomēr vidējais skatītājs noteikti atpazīst mazāko daļu pasaules karogu. Turklāt vairākām valstīm karogi ir ļoti līdzīgi. Tāpēc pareizāk būtu valstis minēt rakstiski, kaut vai saīsinātā versijā.
SAĪSINĀTS ATKĀRTOJUMS
Bieži gadās, ka atkārtojumā var redzēt tikai pašas epizodes beigas – bumbas sitienu vārtos. Taču, iespējams, vērtīgākais ir bijis pirms tam – laba piespēle, izcils individuālais manevrs un tikai tad sitiens. Atkārtojumā svarīgi parādīt, kā gūtie vārti veidojušies, nevis tikai noslēdzošo sitienu.
NEPAREIZA OBJEKTA IZVĒLE
Nereti translāciju režisori nepareizi saliek akcentus, izvēloties, ko rādīt lielajos prieka mirkļos. Slikts variants ir, ja līdz ar spēles beigu signālu pirmos parāda trenerus. Tā bija hokeja translācijā, kad Latvijas izlase guva ļoti svarīgu uzvaru pār Kazahstānu 2014. gada olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Uzreiz pēc sirēnas pirmos parādīja trenerus, tad skatītājus. Kad beidzot ēters pieslēdzās hokejistiem, galveno varoņu emociju izvirdums jau bija rimies. Nūjas izmestas gulēja uz ledus, hokejisti sakrituši kaudzē. Par vēlu.
SASTEIGTS ATKĀRTOJUMS
Šādos maģiskos brīžos, kad gūti izšķirošie vārti pasaules hokeja čempionātā vai tikko beidzies 100 metru skrējiena fināls olimpiskajās spēlēs, būtisks aspekts ir arī atkārtojuma rādīšanas laika izvēle – pilnvērtīgi parādīt čempionu emociju izpausmi ir daudz būtiskāk par ātru atkārtojumu. Tāpēc gudrs režisors ar atkārtojumu nesteigsies, tas nekur neaizbēgs. Šajā ziņā mazliet var pārmest šī gada pasaules hokeja čempionāta bronzas mača Latvija – ASV režisoram, kurš Kristiāna Rubīna bronzas vārtu atkārtojumu parādīja nedaudz par ātru. Mēs labprāt būtu vēl pabaudījuši mūsu hokejistu prieka mirkļus. Tie bija neatkārtojami.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!